Aizdomājoties par Jāņa Timmas un Aigara Fadejeva nāvi, Kaspars Kambala ir nolēmis sākt pamatīgāk domāt, kā būtu, ja arī viņam šī "x" diena pienāktu, tāpēc nolēmis ar ģimeni šo jautājumu izrunāt: kādu zārku vajadzētu, cik lielu? Viņš apsver iespēju izbraukt ar katafalku, lai saprastu savu bēru scenāriju.

Kaspars norāda, ka viņdien arī meitenes esot uzdevušas šo jautājumu, kas notiktu, ja mamma priekšlaicīgi aizdotos mūžībā. "Liekas šausmīgas it kā tā tēma, bet labi, tev ta ir vieglāk, tu esi 175 cm gara," Olga iejaucas, labojot vīru: "Esmu 180 cm gara, tu pat nezini, cik es gara esmu. Ārprāts!"

Garumu gan viņš pieminēja, jo aizdomājies par to tāpēc, ka ir vairāk nekā divus metrus garš, un viņš prāto, vai maz tik lieli zārki ir. Uz šādām sarunām viņu uzvedinājusi nesena tikšanās ar paziņu. "Braukājāmies apkārt un iebraucām apbedīšanas birojā. Mēs kaut ko tur smējāmies. Viņi teica, cik liels es esmu, un tik lielus zārkus neesot nemaz tik viegli dabūt"

Viņam pat esot piedāvāts aizbraukt tos aplūkot. Kaspars aizdomājies par to, ka viņa nāves gadījumā būtu labi, ja viss iepriekš tiktu sagatavots, un tuviniekiem par to nebūtu jādomā.

Olga par šo sarunas tematu ne cik nav sajūsmā, maigi izsakoties. Viņa domā, ka Kasparam pienākusi krīze, vai arī tas esot atteikšanās no alkohola rezultāts.