Pienākot pensijas vecumam, nereti cilvēks ieslīgst pārdomās par to – ko tad tālāk?

Darba pienākumu gūzma aiz muguras, sācies ilgi pelnītais atpūtas laiks, bet kā to izbaudīt un neieslīgt pesimistiskās domās?

Profesors, gerontologs, festivāla “Zelta ritmi” vēstnesis Jānis Zaļkalns dalās padomos, kā neieslīgt sevis žēlošanā un saglabāt optimismu pat tad, kad spoguļattēls krietni mainījies un neesam vairs “devītā viļņa” virsotnē.

“Kamēr cilvēks ir darba tirgū, arī būdams pensijas vecumā, viņš ir aizņemts, viņam ir dažādi uzdevumi, tikšanās, atbildības. Un tad ir jautājums, kad cilvēks no šī darba tirgus iziet un viņam ir daudz brīva laika. Kā viņš šo laiku aizpilda? Lielākā problēma – ja cilvēks sāk palikt nīgrs,” saka profesors Zaļkalns.

• Ja burtiski no rīta sāc gaidīt vakaru, tad arī parādās šis nīgrums

“Sociālo kontaktu tīkls, izejot no darba tirgus, laika gaitā reducējas. Bijušie darba kolēģi zvana vēl mēnesi, divus, varbūt gadu, bet principā cilvēks jūtas vientuļš, nevienam nevajadzīgs un viņš sāk zināmā veidā kompleksot, ka visa pasaule mani ir aizmirsusi, ka es nevienam neesmu vajadzīgs un tas protams cilvēkā rosina nīgrumu, kurš var izplatīties pilnīgi uz jebkuru situāciju dzīvē. Un beigās tas nīgrums ir par visiem un visā,” stāsta profesors.

• Ir tikai viens veids, kā ar to cīnīties

Profesors uzsver, ka šādu nīgrumu un pesimismu iespējams pārvarēt tikai ar darbošanos. Ne par velti tautā ir tāds teiciens: “Aiziesi pensijā un tad sabruksi”. Kurš sabruks un kurš nesabruks. Nesabruks tas, kurš, aizejot pensijā, visas tās kvalitātes, ko viņš dzīves laikā ir trenējis un attīstījis, tās prasmes un iemaņas, pārnesīs uz savu mazo pasaulīti.

• Vēl viena problēma – negribēšana

Novecošanās laikā bieži parādās tāda lieta, kā negribēšana. Profesors uzsver, ka pensionāram vajadzētu aizdomāties par to, kur esi tu pats.

“Kāpēc tu pats nepazvani veciem kaimiņiem, kādam bijušajam darba biedram? Tu sēdi un gaidi, kā nelaimes čupiņa sevi pozicionē un ieej negācijās. Šeit ir ārkārtīgi svarīgi saprast, ka ir nodzīvots krietns mūžs, cilvēks ir kļuvis vieds, un viņam būtu jāsaprot, ka tavā dzīvē neviens neko nekad nav pienesis uz paplātes, viss, kas tev ir, ir tavu muskuļu un darba rezultāts. Un kāpēc šobrīd tu visu to atmet malā, gribēdams būt par tādu ņēmēju?”

Labāk domāt par to, ka tikai ar savu darbu, savu centību visu var panākt. Šajos gados vairs nav tas temps, bet kaut ko var darīt tāpat – dozētāk, pa maziņam, plānot, organizēt, dzīvot. Ja tas viss notiks, tad nīgruma nebūs.

• Zaļkalns rosina pensionārus iziet ļaudīs un redzēt, ka dzīve nav apstājusies, tajā joprojām ir krāsas.

“Kā man viena deviņdesmigadīga seniore, satikta uz Brīvības ielas saka: “Jānīt, tik maz laika, kā tagad, man nav bijis nekad!” Un iet, satiekas, pati organizē un līdzdarbojas. Galu beigās novecošana nav bojāeja. Kamēr cilvēks ir dzīvs, viņš ir attīstībā. Ja cilvēks dzīvi piepilda jēgpilnu, tad viņam nekādas sliktas domas nav. Ir jādzīvo šeit un tagad,” piekodina profesors.

• Galvenais ir justies harmonijā ar sevi

Jautāts, ko domā par tiem senioriem, kuri arī pensijas vecumā turpina darba gaitas, profesors uzsver, ka cilvēki ir dažādi. Kamēr viens ar nepacietību gaida, kad beidzot varēs iet pensijā, otrs nespēj savu dzīvi bez darba iedomāties. Labākais variants būtu, ka katram būtu iespēja dzīvot tā, kā viņš savas vecumdienas redz.

“Piemēram, skolā bijusī skolotāja ir, kā es ar mīlestību saka, atslēgu tantiņa. Bet viņa zina šo skolas vidi, viņai patīk tā kņada, bērni un ņirboņa. Un 2. klases puika vēl pacienā skolotāju, kurai protēze mutē, ar košļeni, bet nevar atteikt, jo tu esi savējais. Ir tādi skaisti stāsti, kuri apliecina tikai to, ka var palikt darba tirgū savā amatā, var kaut ko reducēt, var nestrādāt pilnu darba nedēļu, tā ir katra cilvēka izvēle. Un es domāju, ka gudri ir tie darba devēji, kas saprot, ka ideālā darba kolektīvā ir dažāda vecuma cilvēki, ar dažādām pieredzēm.”

• Ja tomēr nespēj savu vecumu pieņemt?

“Tā ir viena no visnopietnākajām problēmām, ja kāds cilvēks nespēj samierināties ar to, ka saule zenītā ir bijusi. Tagad ir jāpieņem sevi savā vecumā, savās iespējās un savā laikā. Ieteikt kaut ko ir grūti, bet ir ārkārtīgi svarīgi, kas ir ap cilvēku – vai tā ir ģimene, bijušie darba kolēģi, vai draudzīgi kaimiņi, ka mēģina cilvēku pārliecināt, vienkārši rosinot izpratni par to, cik skaisti ir šie gadi. Un lai Dievs dod visiem labu veselību, kas ir pats svarīgākais. Man patīk tas teiciens, ka “Veselība nav viss, bet viss bez veselības ir nekas!”. Laba veselība jau ir nopietns garants tam, ka labas lietas cilvēka dzīvē notiek,” piebilst profesors Zaļkalns.

Informāciju sagatavoja Ella Karele.