Viesojoties pie Ainas Poišas studijā mūziķis Aigars Grāvers un hokejists Sandis Ozoliņš atklāj, kā viņi ir sadzīvojuši ar publiskas personas tēlu, daloties savās atšķirīgajās pieredzēs. Grāvers atklāj, ka viņa pēkšņā popularitāte astoņdesmito gadu beigās bija nepatīkama. Savukārt Ozoliņš stāsta, kad devies spēlēt uz Ziemeļameriku, komanda viņam iemācīja, kā pareizi komunicēt ar faniem.

Grāvers atceras, ka astoņdesmito gadu beigās, kad "Jumprava" pēkšņi kļuva populāra, viņš saskārās ar grūtībām. Viņš atzīst, ka reizēm nācies ne tikai mukt, bet arī izlamāt cilvēkus, kas viņu atpazina uz ielas. Tagad atskatoties, Aigars saprot, ka tā darīt nebija pareizi, bet tolaik nebija neviena, kas varētu palīdzēt viņam tikt galā ar pēkšņo atpazīstamību un izskaidrot "spēles noteikumus".

"Mani tas kaitināja šausmīgi un es muku no viņiem, lamājos un laidos prom, lai mani neredz. Es nespēju pieņemt to. Man likās ka par manīm ņirgājas," stāsta Aigars un atzīst, ka savu atpazīstamību pilnībā pieņēmis divtūkstošo gadu sākumā.

Savukārt Sandis stāsta, ka komanda un līga mācīja, kā reaģēt un komunicēt ar faniem, jo tā ir daļa no hokejista darba. "Respekts, cieņa, laiks, kas ir jāvelta tiem cilvēkiem, kuri nopērk tavu kreklu, atnāk uz tavu spēli," skaidro Sandis.

Viņš piebilst, ka ir svarīgi ievērot privātās robežas, jo arī publiskai personai ir tiesības uz privāto dzīvi. Tāpat Ozoliņš atzīmē, ka viņam kā publiskai personai tika arī mācīts pieņemt ne tikai uzslavas, bet arī kritiku par savu darbu. "Ir jāsaprot un jāpieņem, ka tad, kad kaut kas būs slikti, auditorijai ir tiesības to pateikt," saka Sandis.

Lasi arī!

Vai viegli būt elkam? Ar pieredzi dalīsies mūziķis Aigars Grāvers un hokejists Sandis Ozoliņš