1. aprīļa joku dzīšana ir gadsimtiem sena un krietni iesakņojusies tradīcija. Ir gan vairākas versijas par tās izcelsmi un senumu, vēstī Latvijas Radio.

Mūsdienās 1. aprīlis daudzviet pasaulē zināms kā joku dzīšanas un āzēšanas diena, tomēr nav īstas skaidrības par to, kad un kur šī tradīcija ieviesusies.

Pirmās rakstītās ziņas par aprīļa jokiem parādījušās Rietumeiropā 16. gs., taču nav izslēgts, ka tradīcija ir daudz senāka. Pastāv versija, kas saista 1. aprīļa joku dzīšanu ar senajā Romā svinētajiem dievietes Kibeles svētkiem, kuru dalībnieki pārģērbušies jokainos tērpos un izjokojuši līdzpilsoņus. Tradīcija, iespējams, saglabājās kādreizējās Romas provincēs arī pēc tam, kad pats dievietes kults bija zudis pagātnē līdz ar vareno impēriju.

Tomēr 1. aprīļa joki ir plaši izplatīti arī tajā Eiropas daļā, līdz kurai Romas vara nekad nesniedzās – Skandināvijā, Polijā, Ukrainā, arī Baltijā.

Samērā tuvu 1. aprīlim ir pavasara ekvinokcija, kad izsenis svinētas ziemas beigas un pavasara sākums. Kā norāda folkloristi, šādiem svētkiem parasti ir raksturīgas izdarības, kuras ikdienā nav pieņemtas vai pat ir sodāmas, un tāda, protams, ir arī izāzēšana, sevišķi ja to atļaujas, teiksim, bērni pret vecākiem vai kalpi pret saimnieku.

Kas attiecas uz rakstītajiem avotiem, tad daži saskata atsauci uz 1. aprīļa mānīšanos jau 14. gs. angļu dzejnieka Džefrija Čosera „Kenterberijas stāstos”, tomēr šī atsauce ir visai miglaina. Franču dzejnieka Eluā d’Amervāla 1508. gadā sacerētā tekstā ir minēta t.s. „aprīļa zivs”. Francijā visizplatītākā 1. aprīļa izjokošana ir slepus piekārt upurim no papīra izgrieztu zivs attēlu, bet senākos laikos tā bijusi īsta beigta zivs. Paražas pamatā, visdrīzāk, ir tas, ka saule šais datumos ir Zivju zvaigznājā.

Spānijā, spāņvalodīgajās Latīņamerikas zemēs un Filipīnās 1. aprīlī izjokot nav pieņemts – tur tas notiek 28. decembrī.