"Šī notikuma rezultātā, ja spriedums paliks nemainīgs, tad pazaudēšu savu darbu un arī savu profesiju, kurā esmu strādājis 16 gadus. Tas nozīmē, ka būs par vienu policistu mazāk. Nekas īpašs...." - raksta Nikolajs.

Viss Nikolaja Puzikova ieraksts vietnē "Facebook":

Vakar 14. oktobrī Liepājā, Liepājas apgabaltiesa skatīja manu krimināllietu, par ko esmu apsūdzēts pēc Krimināllikuma 329. panta par neizpaužamu ziņu izpaušanu, kas nav saistīts ar valsts noslēpumu, proti, 2021.gada 22.novembrī esmu informējis un izpaudis faktu, ka Denisu Stepanovu meklē policija un viņš ir meklēšanā. Šo notikumu sakarā man ir radušās pārdomas par mūsu tiesu sistēmu un to, kāpēc dzīvojot Latvijā es nevaru paļauties, ka tiesa būs taisnīga un objektīva.

Sākšu ar to, ka Esmu Valsts policijas darbinieks jau 16 gadus esmu strādājis Valsts policijā un tā ir mana pamatnodarbošanās. Uzsākot dienestu, es biju vienmēr iestājies par taisnību un tas bija arī mans mērķis aizsargāt savu ģimeni, Latvijas iedzīvotāju intereses. Vēlējos apkarot noziedzību, padarīt labāku šo valsti un vidi, kurā mēs dzīvojam. Ikdienas darbā esmu piedzīvojis dažāda veida notikumus un pa šo laiku esmu sapratis, ka strādājot kā policijas darbiniekam, kas ir saistīts ar zināmu atrašanos absolūta varas pozīcija pret visām citām fiziskām personām nenozīmē, ka man ir dota imunitāte vai kaut kādas pārdabiskas spējas, gluži pretēji tā ir ārkārtīgi liela atbildība, kur jebkura kļūda var maksāt dārgi. Par to esmu pārliecinājies un sabiedrības reakcija ir asa un negatīva arī tad, ja pildu godprātīgi savu policista darbu.

Esmu tiešām redzējis, piedzīvojis daudz un esmu rūpīgi cītīgi kalpojis savai valstij, iedzīvotājiem un ar saviem darbiem centos pozitīvi ietekmēju Policijas tēlu.

Manuprāt, tas galvenais pienesums ir bijis, ka varu, strādāt, kalpot sabiedrībai, cilvēkiem un darīt labu un caur savu mūziku es pierādīju, ka policijā strādā talantīgi, draudzīgi, pozitīvi policisti, kas var iedvesmot darīt tikai labu un arī būt likumpaklausīgiem un mudināju nākt strādāt policijā.

Pa šiem gadiem mani tautā ir nosaukuši par “dziedošo policistu”. Arī pati Valsts policija ir atzinusi, ka “Nikolajs Puzikovs sabiedrībā ir plaši atpazīstams kā “Dziedošais policists” un šo statusu Nikolajs Puzikovs uztur, līdz ar to sabiedrībai jebkura rīcība tiek saistīta ar Valsts policiju un tās tēlu. Manas tiesības uz aizstāvību šajā krimināllietā ir saistītas ne tikai ar Valsts policijas publisko tēlu, bet šis publiskais tēls ir arī pateicoties man kā publikai personai, dziedātājam, māksliniekam, kuru dziesmas ir populāras visā Latvijā un cilvēki, ļoti cītīgi seko katram manam dzīves notikumam, bet ir jāņem vērā fakts, ka man kā publiskai personai tiesības uz taisnīgu tiesu ir būtiski ierobežotas, jo pirms tiesas sākuma mana lieta jau nonāca interneta portālos un publiskajā telpā, kur pret mani tika uzsākta linča tiesa un publiski tiku notiesāts pirms tiesas sākuma, to plaši nokomentēja un aprakstīja lielākie interneta portāli - tvnet, kasjauns, delfi. Es no savas puses darīju maksimāli, lai tiesa netiktu ietekmēta, jo neesmu sniedzi nevienu interviju un no publiskiem komentāriem atteicos.

Kriminālprocesa likuma 15. pants noteic, ka ikvienam ir tiesības uz lietas izskatīšanu taisnīgā, objektīvā un neatkarīgā tiesā. Vakar tiesas priekšā savu vainu neatzinu, jo prokuratūra man izvirzīja apsūdzības un dēļ man celtās apsūdzības redakcijas man tika liegta iespēja šajā krimināllietā iegūt atbildību mīkstinošu apstākli. Liepājas apgabaltiesa uzskatīja, ka pirmās instances spriedumu atstās negrozītu, kurā mani atzina par vainīgu pēc Krimināllikuma 329.panta un piesprieda man sodu 6200 eiro. Apsūdzība norādīja, ka manas pārbaudes rezultātā ir iestājušās kaitīgās sekas un, ka tika dzēsti vai slēpti lietiskie pierādījumi citā krimināllietā. Tiesas izmeklēšanā tādi pierādījumi netika iegūti. Es vairākkārtēji uzsvēru gan savos paskaidrojumos, gan liecībās - gluži pretēji, ka neesmu radījis negatīvas sekas, kā mans motīvs un patiesais mērķis bija sekmēt izmeklējošo iestāžu darbu, ieekonomēt Valsts policijas resursus un palīdzēt atrast meklēšanā izsludināto D. Stepanovu, kurš starp citu, ir sabiedrībā zināma persona un nekad nav slēpies no policijas.

Tiesā biju norādījis, ka manā rīcībā nav Krimināllikuma 329. panta sastāvs. Proti, esmu informējis un izpaudis faktu, ka D. Stepanovu meklē policija, bet neesmu izpaudis pirmstiesas izmeklēšanas datus, kā arī jebkādus materiālus. Mans patiesais nodoms un mērķis bija sekmēt izmeklējošo iestāžu darbu, ieekonomēt Valsts policijas resursus D.Stepanova meklēšanas darbos. Atkārtošos, ka manu darbību rezultātā nav radies nevienai personai kaitējums. Es uzskatu, ka, pildot dienesta pienākumus, rīkojos tikai likuma ietvaros, un visas sabiedrības interesēs un domāju par to, lai valsts varētu ieekonomētu resursus un savus līdzekļus meklēšanas darbos. Proti vara, ko man ir uzticējusi un deleģējusī sabiedrība man, kā amatpersonai, ir izmantota sabiedrības, nevis mana personīgā labuma gūšanai.

Galu galā, D.Stepanovs pats brīvprātīgi atnāca, pieteicās policijā un nekur neslēpās. Kaut arī norādīju savos paskaidrojumos, ka tā bija neprofesionāla rīcība, kas neizslēdz faktu, ka šajā lietā ir saskatāms disciplinārpārkāpums un tas būtībā skar tikai darba jautājumu. Mans izdarītais pārkāpums attiecībā pret saņemto sodu ir nesamērīgs. Viss it kā būtu kārtībā, vainīgie ir noķerti un sodīti. No malas skatoties, nekas īsti nav noticis, bet tiesa diemžēl neieklausījās manā aizstāvībā.

Šī notikuma rezultātā, ja spriedums paliks nemainīgs, tad pazaudēšu savu darbu un arī savu profesiju, kurā esmu strādājis 16 gadus. Tas nozīmē, ka būs par vienu policistu mazāk. Nekas īpašs.

Nav noslēpums, ka šobrīd Latvijā būtiski trūkst policisti un ne tikai, arī ugunsdzēsēji, robežsargi, kas stiprina mūsu iekšējo drošību. Diemžēl, no policijas vairāk aiziet, bet jaunie kadeti nenāk un nekas arī netiek darīts, lai uzlabotu darba apstākļus policistiem, lai tie paliktu savās darba vietās, varētu strādāt un rūpētos par mūsu Latvijas iekšējo drošību.

Vērtējot man saņemto sodu un tam izrietošās sekas tiesa nav ne tikai ņēmusi vērā, ka iepriekš neesmu sodīts, bet arī to, ka vairs nevarēšu strādāt Valsts policijā, jo to man aizliegs likums. Es uzskatu, ka pārkāpuma sods neatspoguļo patiesību, jo sods ir krietni bargāks kā to paredz Krimināllikuma 329. panta soda veidi. Pirmā instances tiesa spriedumā apgalvo: ka, “N.Puzikovs nav paudis patiesu nožēlu par nodarīto ļaunumu, tieši pretēji, viņš mēģina padarīt savu rīcību par normu gan savās, gan apkārtējo cilvēku acīs”.

Ar šo citātu, kurš tika norakstīts no prokurora Kaspara Andraškina debašu runas, kurš mani vairākārtēji nepatiesi aizvainoja publiski manas ģimenes un tiesas priekšā, ar saviem izteicieniem.

Uzskatu, ka mums visiem jāpilda savs darbs, jāievēro likums un jābūt cilvēcīgiem. Apgalvot, ka esmu ļauns vai izmantot manā virzienā vārdu "cinisks", tā rīkoties nav profesionāli un ētiski.

Vēlos piebilst, ka šobrīd vēl strādāju Valsts policijā un mani var redzēt uz ielām, izsaukumos, notikumos, ceļa satiksmes negadījumos, kur sniedzu palīdzību nelaimē. Mans darbs ir atbildīgs specifisks un sarežģīts, prasa lielu stresa noturību un augstu atbildības sajūtu. Strādāt Valsts policijā - tā ir mana brīva griba jau 16 gadus. Es ar to lepojos. Savos koncertos vienmēr pozitīvi izsakos par savu darbu. Man ir paši labākie kolēģi! Atliek cerēt, ka arī turpmāk dzīvojot Latvijā es jutīšos droši. Vienmēr varēšu griezties pēc palīdzības. Paldies visiem dienestiem, kas pilda savu darbu un turpina rūpēties par mūsu drošību!