Psihosomatiskie traucējumi – mūsu apspiesto emociju rezultāts

Lai gan psihosomatikas jēdziens parādījās tikai 19. gadsimtā, cilvēka ķermeņa un psihes saiknes vēsture ir daudz senāka – par cilvēku kā vienotu veselumu sprieda jau sengrieķu filozofi. Arī Pasaules Veselības organizācija veselības jēdzienā ietver atziņu, ka tā ir “pilnīgas fiziskās, garīgās un sociālās labklājības stāvoklis". Tādēļ ikkatra saslimšana būtu jāvērtē ne tikai no organiska jeb fiziska cēloņa prizmas, bet vienādojumā jāietver arī psiholoģiskie un sociālie aspekti. Par to, kā ar šādas pieejas palīdzību ir iespējams risināt fiziskās un psihiskās veselības problēmas, konsultē veselības centra “Vivendi” psihoterapeiti, speciālisti psihosomatiskajā medicīnā.

Kā rodas psihosomatiskie veselības traucējumi

Pavisam noteikti teju ikkatram, ja ne no paša pieredzes, tad paziņu lokā ir zināms kāds gadījums, kad cilvēku gadiem ilgi nomoka hroniskas sāpes vai kādas citas veselības problēmas. Ir veikti visi iespējamie izmeklējumi, pielietotas medicīniskas procedūras, nozīmēti medikamenti, taču jūtama rezultāta šiem pūliņiem nav. Ļoti iespējams, ka šādos gadījumos slimības cēlonis ir psihosomatisks – tā ir organisma reakcija uz pārmērīgu stresu, iekšējiem konfliktiem, traumatiskiem notikumiem, neapzinātām vai apspiestām emocijām, kuras nav iespējas konstruktīvi izpaust.

Iespējams, ir dzirdēts teiciens, ka slimība “krīt uz vājāko vietu”. Šim apgalvojumam ir medicīnisks pamats, jo psihosomatiskās slimības distresa ietekmē attīstās tajos orgānos un to sistēmās, kuriem piemīt nosliece uz pastiprinātu jutīgumu vai kādu saslimšanu. Šāds jutīgums katram ir individuāls, un tas var būt veidojies jau prenatālajā periodā – laikā pirms piedzimšanas – piemēram, ja mātei kritiski svarīgos augļa attīstības periodos ir bijuši nelabvēlīgi, kaitējoši ieradumi vai spēcīgi emocionāli pārdzīvojumi, vai arī tā ir ģenētiski pārmantota predispozīcija.

Psihosomatiski cēloņi visbiežāk tiek konstatēti pacientiem ar bronhiālos astmu, cukura diabētu, ādas saslimšanām, kaulu – locītavu problēmām, paaugstinātu asinsspiedienu un vēdera sāpēm, kā arī – galvas, muguras, locītavu vai muskuļu sāpēm, praktiski tie var izpausties jebkurā no orgānu sistēmām.

Kā mūsu apspiestās emocijas noved līdz veselības traucējumiem

Speciālisti ir izpētījuši, ka vidēji 40 līdz 60 procenti sieviešu un ap 20 procentiem vīriešu, kas sūdzas par hroniskām sāpēm, bērnībā vai dzīves laikā ir bijuši emocionālas, fiziskas vai seksuālas vardarbības upuri.

Iepriekšējās paaudzēs pieņemtajā audzināšanas sistēmā ir tikusi kultivēta nevērīga vai nievājoša jeb neiederīga attieksme pret dažāda veida emociju izrādīšanu. Jau kopš pirmajām dzīves dienām bērniem ir likts saprast, ka asaras ir vājuma pazīme, dusmas ir sliktas, skaļi smieties ir nepieklājīgi, un tā tālāk.

Šādi audzināti cilvēki arī pieaugušā vecumā pat smagu zaudējumu gadījumā baidās izdzīvot savas emocionālās traumas, izrunāties ar tuviniekiem, meklēt speciālista palīdzību. Tā vietā mēs turpinām dzīvot kā iepriekš, pārlieku noslogojot sevi darbā vai metoties jaunos izaicinājumos. Taču līdz galam neizdzīvotās psiholoģiskās traumas turpina mūs apciemot gadu no gada, tai skaitā – hronisku sāpju veidolā.

Vai psihosomatiskās saslimšanas ir ārstējamas

Sāpes, kuru cēlonis ir apspiestas emocijas, nepāries pašas no sevis. Nepalīdzēs arī pretsāpju tablešu lietošana. Taču “Vivendi” speciālisti atgādina –psihosomatiskie traucējumi ir ārstējami.

Ja pastāv aizdomas, ka sāpju cēlonis varētu būt psihosomatisks, ārsti iesaka vispirms veikt vispusīgus izmeklējumus, lai izslēgtu iespējamo organisko sāpju cēloni jeb tādu, kam atrodams pamatojums laboratorijas analīzēs vai izmeklējumos – tāda gadījumā ārstēšanu veic ģimenes ārsts vai ārsts speciālists, piemēram, nozīmējot medikamentus vai procedūras.

Taču, ja organiska pamata nav, visticamāk, tiks uzsākta kombinēta terapija, pielietojot gan farmakoloģisko ārstēšanu (ja stāvoklis to prasīs), gan arī psihoterapeitisko ārstēšanu. Tiesa, šajā procesā pacientam būs jābūt gatavam strādāt arī pašam ar sevi, veicot gan cēloņsakarību izpēti, gan atpazīstot savas emocionālās reakcijas.

Dzīves situācijas, kuras speciālisti noteikti iesaka neatstāt bez ievērības, ir tuva cilvēka nāve, šķiršanās, aborts vai spontānais aborts, mīļdzīvnieka nāve, paša vai tuvinieku slimības, finansiālas grūtības, pagātnē piedzīvota vardarbība vai kaunpilna situācija, neatdots morāls vai materiāls parāds, neizpausta vai neatbildēta mīlestība un citas nozīmīgas situācijas, kas izraisījušas pārdzīvojumu.

Lai apspiestajām jūtām nebūtu jārunā caur ķermeņa sāpēm, ir jāļauj sev izdzīvot visas ar zaudējumu saistītās emocijas – dusmas, sēras, bailes, nožēla u.c. Pašu spēkiem to izdarīt ne vienmēr ir iespējams, tāpēc ir ieteicams vērsties pēc profesionāla atbalsta pie speciālistiem.