Novembris ir Latvijas valsts svētku mēnesis. To apdzejojuši teju visi Latvijas dzejnieki, tādēļ portāls “1188.lv” apkopojis dažus no skaistākajiem dzejoļiem par mūsu tēvzemi.

Labrīt, Latvija!

Tu – dzimtais klēpis tiem,
Kas rīta agrumā ar Tavu himnu ceļas.

Kaut dienas ritums pārņēmis nav telpu,
Jau daudzi gatavi ar Tevi vienā elpā iet,
Jo zin, kā Tavu nastu atvieglot.

Jā, vairākums ir gatavi Tev pakalpot,
Ar gaišām galvām un ar stipriem pleciem.

No visas sirds, mēs pateicamies – Tev,
Par to, ka spēj mūs vienmēr savienot,
Kad tas visvairāk nepieciešams.

Mans zelts ir mana tauta,
Mans gods ir viņas gods.
Kas postīdams viņu šausta
Uz pekli, lai rauj to jods..

/Vilis Plūdonis/

***

Ir tikai viena Latvija un citas nav
nekur. Tā nāk no senču zemes dzīlēm
un debesīm, kas kopā tur. Kā apmulsis
es noskatos, no malām krusti jūk,
un nojaušu – no tautas malām, no malām
mūsu tauta brūk.

Un kāda dziesma meklē nozudušos vārdus.
Caur nakti saule iemigušā tempļa logos
grūž ugunīgu staru, lai malas dalīdamies
nesadalās, lai vēlreiz nekļūstam par vergu
baru.

/Anšlavs Eglītis/

***

Sēsties, saulīte, dimanta krēslā,
Valdi pār Latvijas pakalniem brīviem.
Sēsties, saulīte, skaidrības kalnā,
Aizdzen miglu no birzīm un druvām,
Susini purvus, susini dangas,
Rādi tautai skaidrības ceļu.

/Kārlis Skalbe/

***

Melns-Sarkans-Zelts

Mazs osis aug un grib par lielu koku kļūt.
Ai, Latvija, par tavu rudens osi būt
Un vēlo pļavu kausos visu savu zeltu sviest,
Un lauku liktenī līdz lapu galiem dalīties,
Un izturēt, kad zemes sāpe saknēs dzeļ
Un svešus karogus pār tevi rieta debess ceļ,
Un bezcerībā cerēt — sīkstam osim būt,
Un vai nu bojā iet, vai tavam zelta kokam kļūt.

/Vizma Belševica/

***

Dzīvo ar Latviju, elpo ar Latviju!

Tev par pilsoni, pasaule, nederu,
kaut man kabatā pases un kartes,
jo es zinu, ka jābūt man Latvijā
augustā, decembrī, martā.

Jo bez manis tur lazdas neziedēs,
jo bez manis tur neizdīgs bekas,
jo bez manis rakstītās kamanās
Ziemsvētki nesabrauks –
pasaulīt, tādas būs sekas.

Tev par pilsoni, pasaule, nederu,
kaut man kabatā vīzas un hartas,
jo es zinu, ka jābūt man Latvijā
janvārī, jūnijā, martā.

Jo bez manis tur lazdas neziedēs,
jo bez manis sniegs aizpūtīs tekas,
jo bez manis drebošā kumeļā
Jānītis neatjās –
pasaulīt, tādas būs sekas.

Tev par pilsoni, pasaule, nederu,
kaut man kabatā pases un kartes,
jo es zinu, ka jābūt man Latvijā
septembrī, novembrī, martā.

Jo bez manis tur lazdas neziedēs,
jo bez manis sals pekaiņiem pekas,
jo bez manis svecītes krastmalā
vēji nopūtīs –
tādas būs, pasaulīt, sekas.

/Māra Zālīte/

***

Tautas karogs

Savu karogu, dēls, tev es nododu:
Klāt vecums stājas –
Ņem viņu un nes to tālāku,
Kā latvim klājas.

Lai vienmēr paliktu balts un tīrs
Tas mums par slavu,
Dēls, nes to ar godu kā goda vīrs
Caur dzīvi savu.

Un kad te ar pienāk reiz mūža riet
Un spēki plokas,
Tad baltu un tīru, dēls, tālāk to sniedz
Sava dēla rokās.

/Vilis Plūdonis/

***

Kur zemi lai krāšņāku rastu,
kam skaistākas dziesmas lai dzied,
kā zemi pie dzintara krasta,
kā zemi, kur ābeles zied.

Tā zeme ir dzimtene mana,
te izaugt un dzīvot man ļauts.
Ik puķe tās vārdu man zvana,
šo zemi par Latviju sauc.

/Anna Sakse/