Slēptie iemesli, kāpēc psihoterapija reizēm nepalīdz? Atbild psihoterapeits

Psihoterapija ir ārstniecības metode, kas var palīdzēt cilvēkiem atveseļoties no depresijas, trauksmes, veģetatīvās distonijas, miega traucējumiem, pārvarēt krīzes brīžus, šķiršanos vai citas situācijas un iekšējas problēmas. Tomēr, ne mazums ir reižu, kad psihoterapija nesniedz gaidīto efektu. Situācija nemainās, uzlabojas tikai mazliet vai paliek pat tikai sliktāka. Šādos gadījumos profesionālā vidē tiek teikts, ka cilvēkam ir rezistence jeb izturība pret konkrēto ārstniecības metodi.

Rezistence visbiežāk rodas neapzinātu un slēptu iemeslu rezultātā. Plašāk par to, kādi ir izplatītākie gadījumi, kuros pacientiem ir rezistence pret psihoterapiju, skaidro ārste psihoterapeite Tatjana Spoģe.

Kāpēc ir rezistence pret psihoterapiju?

Kā skaidro psihoterapeite T. Sproģe, tad iemesli var būt vairāki un visbiežāk tie ir neapzināti vai slēpti. Tos noskaidrojot, pirmajā mirklī pacients pats to var pat noliegt. Daži no izplatītākajiem ir saistīti ar slēptām bailēm, upura pozīciju un neapzinātu vēlmi gūt labumu no slimības.

Neapzinātu ieguvumu gūšana no slimības

Viens no rezistences iemesliem, kam par pamatu ir neapzināta vēlme gūt labumu no saslimšanas. Par piemēru var minēt situāciju, kad vecāks – māte vai tēvs ilgi slimo ar depresiju. Slimības dēļ bērni bieži apmeklē vecāku, pastiprināti rūpējas un velta uzmanību. Cilvēks par to ir priecīgs, nevēlas, lai tas mainītos, tādēļ neapzināti nesteidzas atveseļoties. Šādā gadījumā psihoterapeits ir speciālists, kuram tas ir jāpalīdz saskatīt un ieraudzīt slēptais iemesls, lai pēcāk varētu sniegt atbilstošāko ārstēšanas metodi.

Slēptas bailes no pārmaiņām

Kā otru slēpto rezistences iemeslu psihoterapeite min slēptas bailes no pārmaiņām – nevēlēšanos mainīt esošo situāciju. Sākotnēji var šķist, ka, ja cilvēks iet psihoterapijas kursu, viņam ir vēlme pēc pārmaiņām un vēlme atveseļoties, taču ir gadījumi, kad prāts un emocijas izspēlē jokus.

Aprakstītās bailes rodas gadījumos, kad mēs saprotam, ka esošā situācija mūs neapmierina – slimība rada negatīvas sekas uz mūsu veselību un dzīvi kopumā, taču iekšēji ir bailes par to, ka situācija var kļūt vēl sliktāka. Tāpēc ir doma, ka labāk ir palikt tur, kur viss sliktais jau ir zināms un pierasts, nekā doties nezināmajā. Nereti cilvēks var būt tik ļoti identificējies ar savu saslimšanu, piemēram, depresiju, ka izjūt bailes atteikties no tās.

Nevēlēšanās pamest upura pozīciju

Situācija, kurā cilvēks gūst zināmu gandarījumu no tā, ka ir upura lomā. Lai arī tas varētu izklausīties nepareizi, jo neviens nevēlas būt apdraudēts, justies slikti, tomēr tas ir viens no sindromiem. Upura loma ir veids, kā cilvēks var manipulēt ar citiem, lai citus iežēlinātu, lai pašam nebūtu jāuzņemas atbildība par savu dzīvi utml.

Neatbilstoši izvēlēta terapijas metode

Psihoterapeite T. Spoģe min, ka viens no faktoriem, kāpēc psihoterapija nepalīdz ir neatbilsoši izvēlēta ārstešanas metode. Tas galvenokārt, saistāms ar to, ka pacients psihoterapijas sākuma posmā nav pietiekoši izzināts. Nereti par iemeslu tam ir tas, ka pacients pats nav bijis pietiekoši atklāts. Ir slēpta vai noklusēta kāda svarīga informācija, kas būtu varējusi mainīt to, kādu ārstniecības metodi izvēlēties. Tomēr jāpiemin, ka šādā gadījumā ārstēšana nepalīdz nevis tāpēc, ka ir izveidojusies rezistence, bet gan nepareizi izvēlētas terapijas metodes dēļ.

Ko darīt situācijās, ja psihoterapija nepalīdz?

Ja tiek saprasts, ka ir rezistence pret izvēlēto psihoterapijas metodi, pirmkārt, lai turpinātu ārstēšanu ir nepieciešams identificēt iemeslu jeb cēloni. Tas var būt kāds no jau iepriekš uzskaitītajiem vai arī kāds cits, mazāk izplatīts. Tikai pēc cēloņa identificēšanas ir iespējams piemeklēt citu – pielāgotāku situācijai ārstešanas metodi.

Gadījumos, ja tiek konstatēts, ka ir izveidojusies rezistence pret psihoterapiju, var palīdzēt ārste psihoterapeite Tatjana Spoģe. Viņa savā praksē terapiju sāk ar četrām novērtēšanas sesijām. Tajās tiek noteiktas problēmas, identificēti cēloņi, apkopotas cilvēka atmiņas, nosprausti mērķi un noteikta diagnoze. Tikai pēc tam tiek uzsākta ārstēšana, balstoties uz vispiemērotāko metodi, kas tiek izvēlēta katram pacientam individuāli.