Dzīvē, diemžēl ir ne tikai priecīgi notikumi. Brīdis, kad bērniņš ienāk ģimenē, parasti tiek gaidīts ar pozitīvu satraukumu. Diemžēl arī ar labiem cilvēkiem var notikt sliktas lietas un dažkārt topošajiem vecākiem tiek uzlikti smagi pārbaudījumi. Kādam mazais piedzimis vesels, bet pēc tam ir uzstādīta smaga diagnoze, kas ietekmē visu turpmāko dzīvi un sagrauj sapņus. Reizēm māmiņa jau grūtniecības laikā uzzina, ka mazulis būs smagi slims vai visticamāk neizdzīvos ilgāk par dažām dienām, bet citreiz – bērna sirds apstājas jau mātes miesās un nākas dzemdēt nedzīvu bērniņu. Šādu stāstu ir daudz. Raidījumā “Māmiņu klubs” trīs māmiņas dalās ar savu skarbo pieredzi. Lūk, viņu stāsti:
Līnas stāsts – pēkšņa saslimšana un smaga diagnoze
Maija ir daudzbērnu māmiņa un kosmētikas zīmola dibinātāja. Ģimenē aug pieci bērni un Maija sevi vispirms asociē ar māmiņas lomu, bet tikai pēc tam – ar biznesa sievieti. Maijas dzīve mainījās pēkšņi, kad vienā dienā meitiņa Līna pamodās absolūti piepampusi. Bērna actiņas bija tik aizpampušas, ka bija grūti redzēt, bet kāju tūska apgrūtināja staigāšanu, bērns strauji pieņēmās svarā. Tas viss radīja papildus slodzi arī sirsniņai un meitiņas labsajūtai. Analīžu rezultāti parādīja, ka ir problēmas ar nierēm, kā dēļ organismā uzkrājas liels šķidrums.
Sākotnēji gan ārstiem, gan ģimenei šķita, ka tā būs klasiska nieru saslimšana, ko varēs izārstēt pāris nedēļās, diemžēl precīzu diagnozi joprojām nav izdevies uzstādīt. Pēc vairāku mēnešu pavadīšanas slimnīcā, ķīmijterapijas u.c. procedūrām joprojām nav skaidrs, kādēļ Līnai nekas nepalīdz. Šobrīd meitiņai katru nakti tiek pieslēgta mākslīgā niere – tas palīdz mazināt tūsku uzlabot meitenes pašsajūtu. Lai varētu atgriezties mājās, Maija pati ir iemācījusies likt dialīzi un katru nakti meitenītei pieslēdz dialīzes aparātu. Protams, ka šis process ietekmē ģimenes dzīvi, mazā guļ vecāku istabā, lai mamma visu laiku varētu būt klātesoša un uzraudzīt Līnu. Apbrīnojama ir ģimenes pacietība un spēks. Cik ilga būs ārstēšana, nav zināms, jo pašlaik mediķu viedokļi ir dažādi un nav skaidrs, kā tieši palīdzēt. Neraugoties uz to, mazā Līna ir stipra un apņēmības pilna izveseļoties.
Elvitas stāsts – bērniņa diagnozes dēļ nācās pārtraukt grūtniecību
2019.gada oktobrī Elvitas grūtniecības tests uzrādīja 2 laimīgās strīpiņas. Tā kā mazais bija plānots un gaidīts, šis bija ļoti priecīgs brīdis. Arī pirmās vizītes pie ārsta liecināja, ka viss ir kārtībā un normas robežās, bet tad tika saņemti skrīninga rezultāti un viss sagriezās kājām gaisā. Visi rādītāji bija ārpus normas un auglis bija neatbilstoši mazs savam vecumam. Elvita tika nosūtīta uz ģenētikas izmeklējumiem, kur tika konstatēts, ka mazajam visas hromosomas ir dubultā. Tam sekoja dzemdību procesa stimulēšana – tika doti medikamenti un gaidītas kontrakcijas. Papildus fiziskajām sāpēm visgrūtākās ir emocionālās – tas brīdis, kad pēc dzemdībām pamosties…viena.
Natālijas stāsts – bērniņš neizdzīvoja
Natālijai tikt pie sava otrā mazuļa nebija viegli un tad, kad beidzot iestājās grūtniecība, atklājās, ka gaidāmajam mazulim visticamāk būs smagi fiziski defekti, mediķi prognozēja, ka bērns, visticamāk, neizdzīvos. Neraugoties uz to, topošā māmiņa sāka pētīt šo diagnozi un atklāja, ka pasaulē ir piemēri, kad šādi bērniņi izdzīvo, tiek ārstēti, operēti un turpina savu dzīvi. Nolēmusi, ka ne viņas spēkos ir pieņemt smago lēmumu, vai mazajam būs dzīvot vai nomirt, Natālija izlēma iznēsāt mazuli un laist to pasaulē. Dzemdības sākās 33.nedēļā, bija nepieciešams veikt operāciju. Pirms operācijas pēdējās atmiņas, ko Natālija atceras, pirms aizmiga narkozē, bija mazuļa sirdspuksti, kas skanēja aparātā. Atmošanās bija smaga un sāpīga – mazā sirsniņa bija apstājusies, tiklīdz tika pārgriezta nabassaite. Ārstiem nebija izdevies reanimēt mazuli. Natālija ar asarām atceras to brīdi, kad skatījās uz jaundzimušo un atcerējās laiku, kad sajuta mazuļa kustības savā ķermenī. Tikai pamazām nākusi skaudrā apjausma, ka ar to arī viss ir beidzies.
Kur rast spēkus dzīvot tālāk?
Kognitīvi biheiviorālā psihoterapeite Diāna Zande skaidro, ka vispirms jau ir jāsāk ar situācijas apzināšanos – ir jāapzinās savas sāpes un zaudējums, arī spēku zaudējums, savas sēras. Lai gan šādā brīdī šķiet, ka nekas nevar palīdzēt, tomēr ir jācenšas padomāt un uzdot sev jautājumu “Kur es varu atrast emocionālu atbalstu, kur atrast fizisku atbalstu?”. Tas ir grūti, jo, ja līdz šim esat spējuši ar visu tikt galā paši, pēkšņi jūs vairs to nevarat. Ir jāatrod sevī šis spēks to atzīt un palūgt palīdzību.
Emocionālu atbalstu parasti meklējam pie tuviniekiem, vecākiem, draugiem vai cilvēkiem, kuri piedzīvojuši ko līdzīgu. Fizisko atbalstu reizēm ir vieglāk palūgt un pieņemt – piemēram, palūgt kādu palīdzēt uzkopt māju, uzvārīt zupu vai pieskatīt vecākos bērnus. Tas ir ļoti svarīgi, jo ir vienkārši jāļauj sev izdzīvot šīs skumjas, ir jāļauj sev izbēdāties un tikai tad mēs pamazām varēsim atgūties no zaudējuma u turpināt dzīvi.
Brīdis, kad māmiņai ir jādzemdē bērniņš, kura sirdsdarbība jau ir apstājusies (mazais ir jau miris māmiņas ķermenī), ir īpaši smags. Sievietei nākas iziet cauri visam dzemdību procesam, bet galā nav šīs satikšanās ar mazuli, nav šīs gaidītās dzīves un prieka.
Savukārt situācijās, kad vecāki pieņem lēmumu laist pasaulē mazuli, kurš visticamāk neizdzīvos, reizēm papildus slogu uzliek apkārtējo cilvēku neizpratne. Kamēr tuvinieki nesaprot “kam tev to vajag”, mediķi nereti pat nepiedāvā šādu iespēju vai cenšas no tās atrunāt. Tomēr jāpatur prātā, ka te nu nevienam nebūs spriest par to, kas ir pareizi. Reizēm vecākiem ir vajadzīgs šis brīdis – kaut vai tikai tādēļ, lai satiktos un tūlīt arī atvadītos. Apkārtējiem ir jāsaprot, ka tas ir zaudējums un jāsniedz vecākiem atbalsts tik ilgi, cik tas ir vajadzīgs, paturot prātā to, ka reizēm šiem vecākiem vajag arī speciālista padomu.
Ir jāļauj sērot, lai varētu dzīvot tālāk
Ļoti svarīgi ir ļaut vecākiem atvadīties no bērna un pabūt ar viņu kopā pat tad, ja viņš nav dzīvojis. Bērna nāve ir smaga neatkarīgi no tā, vai tā iestājusies jau grūtniecības laikā vai pēc tam. Tas ir zaudējums, līdz ar kuru nomirst ne tikai bērniņš, bet arī vecāku sapņi, ilgas, cerības. Šim procesam, tāpat kā jebkurai citai situācijai, kad saskaramies ar nāvi, ir nepieciešams sēru laiks.
Ko noteikti neteikt vecākiem, kuri zaudējuši mazuli
Apkārtējo cilvēku racionālie spriedumi un “uzmundrinājumi” diemžēl, lai arī ir labi domāti, tomēr dzīvē bieži vien absolūti nestrādā. Noteikti nevajag mierināt šādā situācijā ar vārdiem “Viņš taču vēl nebija dzimis”, “Tas nekas, jūs vēl jauni, jums būs citi bērni”, “viss, kas notiek, notiek uz labu – gan jau tā vajadzēja” utml. – ir tik daudz nejēdzīgu mierinājumu, kas ne tikai nepalīdz, bet pat traucē. Traucē izsērot šo notikumu.
Tādēļ cilvēkiem, kuri piedzīvo bērna zaudējumu, ir svarīgi saņemt sevī spēkus un pateikt: “Lūdzu, man šo nesaki! Ļauj man raudāt, labāk apskauj mani, esi blakus! Nesaki man, lai es neraudu, vienkārši samīļo un esi man blakus!”
Noskaties raidījumu: