<p></p><p>Dzīvē, diemžēl ir ne tikai priecīgi notikumi. Brīdis, kad
bērniņš ienāk ģimenē, parasti tiek gaidīts ar pozitīvu satraukumu. Diemžēl  arī ar labiem cilvēkiem var notikt sliktas
lietas un  dažkārt topošajiem vecākiem tiek
uzlikti smagi pārbaudījumi. Kādam mazais piedzimis vesels, bet pēc tam ir
uzstādīta smaga diagnoze, kas ietekmē visu turpmāko dzīvi un sagrauj sapņus.
Reizēm māmiņa jau grūtniecības laikā uzzina, ka mazulis būs smagi slims vai
visticamāk neizdzīvos ilgāk par dažām dienām, bet citreiz – bērna sirds
apstājas jau mātes miesās un nākas dzemdēt nedzīvu bērniņu. Šādu stāstu ir
daudz. Raidījumā “Māmiņu klubs” trīs māmiņas dalās ar savu skarbo
pieredzi. Lūk, viņu stāsti:</p>

<h2><b>Līnas stāsts – pēkšņa saslimšana un smaga diagnoze</b></h2>

<p>Maija ir daudzbērnu māmiņa un kosmētikas zīmola dibinātāja.
Ģimenē aug pieci bērni un Maija sevi vispirms asociē ar māmiņas lomu, bet tikai
pēc tam – ar biznesa sievieti. Maijas dzīve mainījās pēkšņi, kad vienā dienā
meitiņa Līna pamodās absolūti piepampusi. Bērna actiņas bija tik aizpampušas,
ka bija grūti redzēt, bet kāju tūska apgrūtināja staigāšanu, bērns strauji
pieņēmās svarā. Tas viss radīja papildus slodzi arī sirsniņai un meitiņas
labsajūtai. Analīžu rezultāti parādīja, ka ir problēmas ar nierēm, kā dēļ
organismā uzkrājas liels šķidrums. </p>

<p>Sākotnēji gan ārstiem, gan ģimenei šķita, ka tā būs klasiska
nieru saslimšana, ko varēs izārstēt pāris nedēļās, diemžēl precīzu diagnozi
joprojām nav izdevies uzstādīt. Pēc vairāku mēnešu pavadīšanas slimnīcā,
ķīmijterapijas u.c. procedūrām joprojām nav skaidrs, kādēļ Līnai nekas nepalīdz.
Šobrīd meitiņai katru nakti tiek pieslēgta mākslīgā niere – tas palīdz mazināt
tūsku uzlabot meitenes pašsajūtu. Lai varētu atgriezties mājās, Maija pati ir iemācījusies
likt dialīzi un katru nakti meitenītei pieslēdz dialīzes aparātu. Protams, ka
šis process ietekmē ģimenes dzīvi, mazā guļ vecāku istabā, lai mamma visu laiku
varētu būt klātesoša un uzraudzīt Līnu. Apbrīnojama ir ģimenes pacietība un spēks.
Cik ilga būs ārstēšana, nav zināms, jo pašlaik mediķu viedokļi ir dažādi un nav
skaidrs, kā tieši palīdzēt. Neraugoties uz to, mazā Līna ir stipra un apņēmības
pilna izveseļoties.</p>

<h2><b>Elvitas stāsts – bērniņa diagnozes dēļ nācās pārtraukt grūtniecību</b></h2>

<p>2019.gada oktobrī Elvitas grūtniecības tests uzrādīja 2
laimīgās strīpiņas. Tā kā mazais bija plānots un gaidīts, šis bija ļoti
priecīgs brīdis. Arī pirmās vizītes pie ārsta liecināja, ka viss ir kārtībā un
normas robežās, bet tad tika saņemti skrīninga rezultāti un viss sagriezās
kājām gaisā. Visi rādītāji bija ārpus normas un auglis bija neatbilstoši mazs
savam vecumam. Elvita tika nosūtīta uz ģenētikas izmeklējumiem, kur tika konstatēts,
ka mazajam visas hromosomas ir dubultā. Tam sekoja dzemdību procesa stimulēšana
– tika doti medikamenti un gaidītas kontrakcijas. Papildus fiziskajām sāpēm
visgrūtākās ir emocionālās – tas brīdis, kad pēc dzemdībām pamosties…viena. </p>

<h2><b>Natālijas stāsts – bērniņš neizdzīvoja</b></h2>

<p>Natālijai tikt pie sava otrā mazuļa nebija viegli un tad,
kad beidzot iestājās grūtniecība, atklājās, ka gaidāmajam mazulim visticamāk
būs smagi fiziski defekti, mediķi prognozēja, ka bērns, visticamāk, neizdzīvos.
Neraugoties uz to, topošā māmiņa sāka pētīt šo diagnozi un atklāja, ka pasaulē
ir piemēri, kad šādi bērniņi izdzīvo, tiek ārstēti, operēti un turpina savu
dzīvi. Nolēmusi, ka ne viņas spēkos ir pieņemt smago lēmumu, vai mazajam būs
dzīvot vai nomirt, Natālija izlēma iznēsāt mazuli un laist to pasaulē. Dzemdības
sākās 33.nedēļā, bija nepieciešams veikt operāciju. Pirms operācijas pēdējās
atmiņas, ko Natālija atceras, pirms aizmiga narkozē, bija mazuļa sirdspuksti,
kas skanēja aparātā. Atmošanās bija smaga un sāpīga – mazā sirsniņa bija
apstājusies, tiklīdz tika pārgriezta nabassaite. Ārstiem nebija izdevies
reanimēt mazuli. Natālija ar asarām atceras to brīdi, kad skatījās uz
jaundzimušo un atcerējās laiku, kad sajuta mazuļa kustības savā ķermenī. Tikai
pamazām nākusi skaudrā apjausma, ka ar to arī viss ir beidzies.</p>

<h2><b>Kur rast spēkus dzīvot tālāk? </b></h2>

<p>Kognitīvi biheiviorālā psihoterapeite Diāna Zande skaidro,
ka vispirms jau ir jāsāk ar situācijas apzināšanos – ir jāapzinās savas sāpes
un zaudējums, arī spēku zaudējums, savas sēras. Lai gan šādā brīdī šķiet, ka
nekas nevar palīdzēt, tomēr ir jācenšas padomāt un uzdot sev jautājumu “Kur es
varu atrast emocionālu atbalstu, kur atrast fizisku atbalstu?”. Tas ir grūti,
jo, ja līdz šim esat spējuši ar visu tikt galā paši, pēkšņi jūs vairs to
nevarat. Ir jāatrod sevī šis spēks to atzīt un palūgt palīdzību.</p>

<p>Emocionālu atbalstu parasti meklējam pie tuviniekiem,
vecākiem, draugiem vai cilvēkiem, kuri piedzīvojuši ko līdzīgu. Fizisko
atbalstu reizēm ir vieglāk palūgt un pieņemt – piemēram, palūgt kādu palīdzēt
uzkopt māju, uzvārīt zupu vai pieskatīt vecākos bērnus. Tas ir ļoti svarīgi, jo
ir vienkārši jāļauj sev izdzīvot šīs skumjas, ir jāļauj sev izbēdāties un tikai
tad mēs pamazām varēsim atgūties no zaudējuma u turpināt dzīvi.</p>

<p>Brīdis, kad māmiņai ir jādzemdē bērniņš, kura sirdsdarbība
jau ir apstājusies (mazais ir jau miris māmiņas ķermenī), ir īpaši smags.
Sievietei nākas iziet cauri visam dzemdību procesam, bet galā nav šīs
satikšanās ar mazuli, nav šīs gaidītās dzīves un prieka. </p>

<p>Savukārt situācijās, kad vecāki pieņem lēmumu laist pasaulē
mazuli, kurš visticamāk neizdzīvos, reizēm papildus slogu uzliek apkārtējo cilvēku
neizpratne. Kamēr tuvinieki nesaprot “kam tev to vajag”, mediķi nereti pat
nepiedāvā šādu iespēju vai cenšas no tās atrunāt.  Tomēr jāpatur prātā, ka te nu nevienam nebūs
spriest par to, kas ir pareizi. Reizēm vecākiem ir vajadzīgs šis brīdis – kaut vai
tikai tādēļ, lai satiktos un tūlīt arī atvadītos. Apkārtējiem ir jāsaprot, ka
tas ir zaudējums un jāsniedz vecākiem atbalsts tik ilgi, cik tas ir vajadzīgs,
paturot prātā to, ka reizēm šiem vecākiem vajag arī speciālista padomu.</p>

<h3><b>Ir jāļauj sērot, lai varētu dzīvot tālāk</b></h3>

<p>Ļoti svarīgi ir ļaut vecākiem atvadīties no bērna un pabūt
ar viņu kopā pat tad, ja viņš nav dzīvojis. Bērna nāve ir smaga neatkarīgi no
tā, vai tā iestājusies jau grūtniecības laikā vai pēc tam.  Tas ir zaudējums, līdz ar kuru nomirst ne
tikai bērniņš, bet arī vecāku sapņi, ilgas, cerības. Šim procesam, tāpat kā
jebkurai citai situācijai, kad saskaramies ar nāvi, ir nepieciešams sēru laiks.</p>

<h3><b>Ko noteikti neteikt vecākiem, kuri zaudējuši mazuli</b></h3>

<p>Apkārtējo cilvēku racionālie spriedumi un “uzmundrinājumi” diemžēl,
lai arī ir labi domāti, tomēr dzīvē bieži vien absolūti nestrādā. Noteikti
nevajag mierināt šādā situācijā ar vārdiem “Viņš taču vēl nebija dzimis”, “Tas
nekas, jūs vēl jauni, jums būs citi bērni”, “viss, kas notiek, notiek uz labu –
gan jau tā vajadzēja” utml. – ir tik daudz nejēdzīgu mierinājumu, kas ne tikai
nepalīdz, bet pat traucē. Traucē izsērot šo notikumu.  </p>

<p>Tādēļ cilvēkiem, kuri piedzīvo bērna zaudējumu, ir svarīgi
saņemt sevī spēkus  un pateikt: “Lūdzu, man
šo nesaki! Ļauj man raudāt, labāk apskauj mani, esi blakus! Nesaki man, lai es
neraudu, vienkārši samīļo un esi man blakus!”</p>





Noskaties raidījumu:<p></p>

"Māmiņu klubs" SIA "Lietišķās kreativitātes grupa"

“STV Pirmā!”, SIA Helio Media

Pregnancy

 psychiatrist

mental health

Woman

Public

Dzīvē, diemžēl ir ne tikai priecīgi notikumi. Brīdis, kad bērniņš ienāk ģimenē, parasti tiek gaidīts ar pozitīvu satraukumu. Diemžēl arī ar labiem cilvēkiem var notikt sliktas lietas un dažkārt topošajiem...

Smaga diagnoze, bērniņa zaudēšana, grūtniecības pārtraukšana - 3 skaudri stāsti

Similar news

Loading...

Loading...

Loading...

Smaga diagnoze, bērniņa zaudēšana, grūtniecības pārtraukšana - 3 skaudri stāsti

In collaboration with

In collaboration with

Similar news

Loading...

Loading...

Loading...