Ticējumi par bērēm: kā aizvadīt bēres, ko drīkst un ko nedrīkst?

Bēres vienmēr ir negaidītas. Aizgājušo pavadīšana ir vienmēr bijusi nopietna sagatavošanās, jo mirušais jāpavada pēdējā ceļā ar godu. Latviešu ticējumi par bērēm tikuši ļoti ievēroti, turklāt daudzus no tiem ievēro arī mūsdienās. Kā tad īsti senāk ievēroja bēru tradīcijas?

Seno latviešu bēru ticējumi

• Mirušo nekad neglabāja trešdienā, jo Kristus esot trešajā dienā augšāmcēlies no miroņiem.
• Ja mājā nomira puisis, tad bērenieki ķēruši gaili, ar adatu iedūra viņam sekstē caurumiņu, pa kuru uztecināja uz bērza lapas asinis. Ja nomira meitene, tad zārkā lika vistu un vēlāk to atkal palaida vaļā.
• Neprecējušos cilvēku pirmo bēru dienu esot dēvējuši par kāzām un tikai otru par bērēm.
• Uz bērēm esot bijis jākauj četrkājaina dzīvība jeb lops. Ja nebija lopi, kāva gaili vai vistu. Ja nelaiķis esot novēlējis nāvi kādam dzīvniekam, kāva tieši to dzīvnieki, citādi tas tik un tā esot nomiris. Cūku un zirgu neesot kāvuši. Neesot kāvuši arī lopu no savas mājas, bet gan aizgūto, jo tad visi citi mājas lopi nomiruši. Ticējumi vēsta – kādu kustoni kaujot, ar to mirušais jājot uz debesīm. Jāapēd esot bijis viss lops, arī tā asinis un iekšas tikušas izlietotas – ar asinīm esot apsmērējuši bēru plāceņus.
• Līķi nesuši namā vāķēšanai jeb apkopšanai un atvadīšanās procesam. Blakus esot bijis jānovieto galds, uz kura tika uzlikts ēdiens un dzēriens mirušā garam. Mājiniekiem nebija ļauts traucēt mirušajam ieturēt pēdējo maltīti, tādēļ uz nakti tie gājuši gulēt pie kaimiņiem vai citviet. Šo mielastu pēc tam atdevuši pie kapsētas nabagiem.
• Ticēja, ka tad, ja mirušajam pa apakšu vai pāri pārkāpis suns vai kaķis, dzīvnieks esot dabūjis krītamo kaiti. Šī iemesla dēļ, suņus un kaķus esot iedzinuši pagrabā vai citā telpā, līdz bēres tikušas aizvadītas, tikai pēc tam dzīvniekus izlaiduši.
• Lai mironis neatriebtos un nekaitētu, esot bijis viņu godam jāpavada un kārtīgi jāpaēd pie viņa bēru galda. Viesiem bija jānes cienasts, turklāt tas nedrīkstēja neierasties. Ja viesis nevarēja ierasties, tad sūtīja kādu, kas atnes cienastu, jo mirušajam vajagot savu daļu no katra ielūgtā viesa. Neierasties drīkstēja vienīgi uz maza bērna bērēm.
• Runā, ka vienmēr vajag iet uz bērēm un noskaitīt kādu lūgšanu. Ja mirušais uzsūta kādu nelaimi, tad uz viņa kapa jānoliek nauda, kāds graudiņš, vai kas cits, lai nelaime neatnāktu.
• Ja kāds uz bērēm braucot pirmo ceļā satiek vīrieti, tad viņa rados pirmais mirs vīrietis, ja sievieti, tad mirs sieviete.
• Ja bēru maizi cepot ar lāpstu izvelk atpakaļ kādu lapu, tad drīzumā atkal bijušas sagaidāmas bēres. Bēru maizi cepot saimniecei nedrīkstēja to pirmajai nogaršot, tas bija jādara saimniekam. Cits ticējums vēsta, ka pirmo maizes gabaliņu devuši suņiem vai kaķiem, pēc tam ēduši tik cilvēki. Par maizes ēšanu vēl uzskatīja, ka tas, kurš pirmais bēru maizi ēdis, tas arī pirmais esot pēc tam miris. Bet kurš maizi ēdot bērēs žagojies, arī pēc tam esot glabājams.
• Kad brauca uz bērēm, tad ņēma kulītē vārītus zirņus līdzi. Tos ēda bēru maltītē, pie krusta priedes un kad mironis bija aprakts.
• Ja mironim nebija viss izdarīts jeb tas nebija pienācīgi sagatavots vai ja aizsēdējās bērēs, tad esot palikuši slimi cilvēki.
• Neviens bērēs nedrīkstēja dzert, pirms nedaudz alus jeb brandvīna zemē nebija izlējis.
• Bēru mājās aizklāja visus spoguļus.
• Bērēs nedrīkst tā izturēties, ka citi sāk apbrīnot, jo tad piemetas kas ļauns.
• Bēru vainagu pinot, jāiepin, cik iespējams stingri katrs zariņš, jo citādi drīz būs atkal jāpin bēru vainags. Vainagus nedrīkstēja mājās atstāt.
• Tagadējās melnās krāsas vietā senāk lietojuši bērēs baltu krāsu. Līķu nesējiem katram devuši pāri baltu cimdu, ko tie uzvilka, kad zārku ar līķi nesa istabā vai no istabas ārā, vai uz kapiem. Zirgus, ar kuriem līķi veda uz kapsētu, apsedza baltiem deķiem un iepina tiem krēpēs lielsaišķus. Loku aptina ar dvieli.
• Ja bēru dienā esot biji labs laiks, tad mirušais dzīvē darījis daudz laba, bet ja lijis lietus, tad tas esot bijis ļauns cilvēks. Saka arī, ka slikts laiks liecinot, ka nelaiķis dzīvē neesot suņus un kaķus mīlējis. Citi uzskatīja, ka lietus nozīmē, ka mironis vēlē labu un otrādi. Pērkona negaiss bēru dienā esot bijis tad, ja nelaiķis bijis bargs cilvēks.
• Bēru dienā visu tuvinieku mājas par nakti jātur apgaismotas.
• Ja mironi aprokot uznāk lietus, tad mironis paņemot līdz pakaļpalicēju svētību.
• Bēru dienā ciemiņus pa kūtīm un staļļiem nedrīkstēja vadāt un tiem kustoņus rādīt, jo tad tie tai gadā nepadodoties, govis nedodot piena.
• Ja bērēs nokrīt ēdiens vai izlīst dzēriens to nedrīkstēja uzcelt, jo esot noķerta kāda kaite, no kuras izglābties varot vienīgi aiznesot uz kapiem ziedus un izpildot vēl dažādas ceremonijas.
• Bēru mielastā jāsasit dažādi trauki, tad mironam būs no kā ēst. Ja bērēs nevienu trauku nesaplēš, tad otru gadu atkal tanīs mājās būs bēres.
• Pēc ēšanas noturēja pie zārka dievvārdus. Piederīgie centās zārku ienest un noturēt dievvārdus istabā, lai aizgājējs pēdējo reiz redz savu māju un savu dzīvi.
• Pēc pirmās dziedāšanas jeb lūgšanas bēru viesi ziedojuši - likuši uz zārka naudu, cimdus, zeķes vai citus kādus drēbju gabalus. Ikkatram bēru viesim bija jāziedo. Kas neziedoja, tam "lēcas", t.i. piemetās kāda grūti dziedējama slimība. Kad visi ziedojuši, kāds nelaiķa tuvinieks noņēmis ziedojumus, iedevis katram nesējam pāri cimdu, kurus tie tūliņ maukuši rokās.
• Cits ticējums vēsta, kad mironi mājās apdziedājuši, tad metuši naudu kājgalī. Metuši visi, pat mazi bērni. Trīs naudas gabalus ielaiduši šķirstā, pārējo naudu paturējuši miroņu tuvinieki. Naudu lika uz zārka virsū, lai nelaiķis nerādītos naktī sapņos. Naudu paņēma līķu racēji un no kapsētas braukdami to nodzēra krogū.
• Dažās vietās nesa arī mironim klāt gaļu un maizi un teica: "Še nu, pieēd un nenāc vairs atpakaļ ēstu!"
• Ja bēru dienā pie zārka nodziest kāda svece, tad rados mirst.
• Kad līķi iznesa no nama, tad izpūta sveci un skatījās, uz kuru pusi dūmi ies, ja uz durvju pusi, tad mājā būs drīz cits mirējs.
• Kad līķi no istabas iznesot, izdzēstās sveces dūmi skrej pakaļ pa durvīm, tad atkal kāds drīz mirs.
• Miroņa cisas jeb salmu maisus, uz kuriem tas gulējis, kopā ar viņa valkātajām drēbēm dedzinājuši ārpus mājas. Nākamā dienā gāja skatīties, kādas pēdas pelnos atstātas. Cilvēka pēdas liecināja, ka mirs drīz vēl kāds cilvēks, bet dzīvnieka pēdas – ka mirs lops.
• Kad līķi iznesa no istabas, tad slieksnī iesita naglu. Citi tai vietā, kur zārks istabā stāvējis, iesita plānā pakava naglu, lai nelaiķis nerādās sapnī.
• Mironi uz kapiem vedot, zārka vieta (beņķi, kur zārks uzlikts) jāizjauc, citādi drīz vajadzēs vest otru līķi uz kapiem.
• Kad līķi ved uz kapsētu, tad sievietes nesukāja galvas, citādi mati labi neaugot.
• Baltus zirgus nekad nejūdza pie līķa ratiem vai ragavām, bet allaž melnus. Cits ticējums vēsta, ka nelaiķi esot tikuši vesti vien ar sirmiem zirgiem.
• Kad mironi izved no mājas, aiz viņa izlej vienu spaini ūdens, lai tas atpakaļ nenāktu.
• Kad mironi iznesa no mājas, tad pie mājas vārtiem iesprauda eglītes.
• Uz kapiem vedot mironi, nedrīkst viņu pieminēt, citādi sapnī rādīšoties.
• Ja kādam bērēs nokrīt cepure, tas kāds drīz miršot.