Vai tiešām plastmasas pārtikas iepakojums ir vainojams pie visām vides problēmām?

Par to milzīgo postu, ko videi nodara pārmērīga plastmasas jeb polipropilēna iepakojumu izmantošana, vairs šaubu nav nevienam. Salīdzinot ar laiku pirms 100 vai 50 gadiem, mūsu sadzīves paradumi ir mainījušies – modernie cilvēki daudz retāk ēdienu gatavo mājās no A līdz Z, bet biežāk un visdažādākajās situācijās iegādājas jau gatavas maltītes vai pusfabrikātus.

Tas loģiski rada paaugstinātu pieprasījumu pēc pārtikas iepakojuma, un kā dabai draudzīgāka alternatīva tiek ieteikts vairāk pieturēties pie “vecajiem labajiem” iepakošanas materiāliem, piemēram, stikla, metāla, papīra, kartona un koka. Bet vai tiešām viss ir tik viennozīmīgi, vai plastmasas iepakojums ir vienīgais “grēkāzis” un vaininieks pie saspringtās globālās ekoloģiskās situācijas?

Par šiem jautājumiem aizdomāties aicina arī SIA “Aspari” – profesionāļi, kas iepakojumu biznesā ar panākumiem darbojas jau 18 gadus.

Vai stikla iepakojums tiešām ir dabai draudzīgāks?

Stikla trauki pārtikas, dzērienu, ķīmisko vielu un kosmētikas uzglabāšanai ir izmantoti jau gadsimtiem ilgi. Vācijas pilsētā Špeijerā muzejā glabājas pasaulē vecākā vīna pudele, kas datēta no 325. līdz 350. gadam.

Savu popularitāti stikls ieguvis pateicoties savai noturībai un funkcionalitātei. Tas tiek saukts arī par materiālu, ko var daudzkārt pārstrādāt, neietekmējot tā kvalitāti, tīrību vai izturību. Dabiskajā vidē šis materiāls rada mazāku piesārņojumu, jo, atšķirībā no plastmasas, kas sadalās mikrodaļiņās un var izplatīties augsnē un ūdenī, stikls nav toksisks.

Tomēr, nenoliedzot visas stikla lieliskās īpašības, medaļai ir arī otra puse, par kuru pasaulē tiek runāts aizvien vairāk. Holandē bāzētā starptautiskā kompānija Ecochain, kuras misija ir palīdzēt uzņēmumiem darboties ar vismazāko iespējamo kaitējumu videi, ir veikusi interesantu pētījumu, salīdzinot vienāda tilpuma plastmasas (PET) un stikla dzēriena pudeles “ekopēdas” nospieduma lielumu.

Pētījuma rezultāts, iespējams, daudzus pārsteidza, taču tas atzina – kopumā, ņemot vērā gan ietekmi uz šodien tik aktuālo CO2 izmešu daudzumu, gan pārstrādes iespējas, gan citus vidi ietekmējošus faktorus, par uzvarētāju jeb dabai draudzīgāko alternatīvu tika atzīta PET pudele.

Kādēļ plastmasas iepakojums ir videi mazāk kaitīgs?

Būtu interesanti papētīt, kādu faktoru kopums tad noveda pētījuma autorus pie šādiem negaidītiem secinājumiem. To bija daudz, bet svarīgākie ir šādi:

• Plastmasas ražošanas process ir mazāk energoietilpīgs, jo tai ir ievērojami zemāka kušanas temperatūra nekā stiklam. Ņemot vērā visu tā dzīves ciklu, stikla ražošana var būt tikpat kaitīga videi kā plastmasa.
• Stikla iepakojuma kopējā ietekme uz vidi, rēķinot uz vienu kilogramu, patiešām ir mazāka. Taču izšķirošais moments šeit ir iepakojuma svars, kam ir būtiska ietekme visos ķēdes posmos, sākot no izejvielu ieguves, transportēšanas līdz pat gatavajam produktam. Faktiski plastmasas pārtikas iepakojuma svars var būt pat 40 reizes mazāks nekā līdzīga tilpuma stikla tarai.
• No atkritumu pārstrādes viedokļa labāki rādītāji ir stikla traukiem, taču tas gala rezultātā tomēr nekompensēja šī materiāla trūkumus vides ietekmes un izmaksu ziņā. Turklāt arī stikla pārkausēšana, kas nepieciešama tā otrreizējai pārstrādei, ir ļoti energoietilpīgs process, kas veicams augstā temperatūrā.
• Arvien biezāk tiek runāts arī par to, ka arī silīcija dioksīda smilšu, kas ir galvenā stikla ražošanas izejviela, ieguve rada ievērojamu kaitējumu videi, sākot no augsnes kvalitātes pasliktināšanās līdz bioloģiskās daudzveidības zudumam. Smilšu ieguve stikla ražošanai, iespējams, arī ir veicinājusi pašreizējo smilšu trūkumu pasaulē.
• Ir ienākušas arī sūdzības par nepiemērotiem darba apstākļiem smilšu ieguves nozarē Indijā un citās trešās pasaules valstīs, kas noved pie būtiska kaitējuma tur nodarbināto veselībai.

Vai mēs paši esam gatavi attiekties no plastmasas?

Papildus iepriekš minētajiem ražošanas apsvērumiem, pat vēl lielāka problēma ir mūslaiku cilvēku dominējošais domāšanas veids. Stikls savā būtībā ir izturīgs, ilgmūžīgs materiāls, kas nav paredzēts izmešanai tikai pēc vienas lietošanas reizes. Reiz stikla trauki kalpoja vairākām paaudzēm. Mūsdienās šī materiāla iepakojumu varētu atkārtoti izmantot 12 – 20 reizes, taču laikmetā, kad vienkāršāk šķiet visu izmest un nopirkt jaunu, tā visbiežāk ir tikai šī viena reize.

Un pēdējais, bet ne mazāk svarīgais apsvērums – stikla, metāla vai citu šķietami videi draudzīgāku iepakojumu izmantošana ievērojami sadārdzinātu pārtikas produktu izmaksas. Cik daudzi no mums būtu gatavi maksāt par tiem daudz augstāku cenu? Cik daudziem, ņemot vērā Latvijas ekonomisko realitāti, tas vispār būtu iespējams?

Kā savienot mūsu vēlmi pēc ērtībām un iesakņojušos patēriņa paradumus ar iespējami mazāku kaitējumu videi? Tas ir vienādojums ar vairākiem nezināmajiem, un uz šo brīdi viena pareizā atbilde pasaulē nav atrasta. Bet, kamēr tas ir tā, mēs tomēr varam izdarīt atbildīgākas izvēles savā ikdienā, un, pirms iegādāties jaunu vienreiz lietojamu iepakojumu vai izmest stikla trauku, paši sev pajautāt – vai tiešām nevar savādāk?