Kuldīgas Freskas

Pirmoreiz Latvijas dokumentālā kino vēsturē filmas ideja balstās uz formu un saturs tiek tai pakārtots, tā ir filma-mozaīka, kurā savirknētas pilsētas dzīves epizodes, katru no trīsdesmit trim ievadot ar atsevišķu titru. Filmas autoriem nebija viegli pretoties vispārpieņemtajai kārtībai un saņemt atļauju sākt filmēt bez scenārija, taču process izvērtās atbrīvoti radošs, un filmu Kuldīgas freskas var uzskatīt par īstenu kolektīvās daiļrades paraugu. „Fresku forma mums atbrīvoja rokas – filmējām, cik gribējām, viena freska vairāk vai mazāk – kurš to zinās,” saka filmas operators Ivars Seleckis, kurš 2014. gadā saņem Nacionālā filmu festivāla Lielais Kristaps balvu par mūža ieguldījumu kinomākslā.