Suņa sirds

Šajā metafiziskajā un dziļi personiskajā vizuālajā esejā multimāksliniece Lorija Andersone filozofē par mīlestību un nāvi, budistu mācību un pasaules mainīgo realitāti. Tā ir emocionāla atvadīšanās no nesen aizgājušās mātes, vīra – leģendārā mūziķa Lū Rīda – un mīļotā suņa Lolabelles. Andersones melodiskās balss stāstījums aizkadrā savijas ar viņas mūziku un gleznām, fotogrāfijām un amatiervideo fragmentiem, radot intensīvu kino pārdzīvojumu, ko nav iespējams kategorizēt. Gluži kā pašu Andersoni, kuras daudzveidīgā karjera aptver mūziku, glezniecību, dzeju, performanci un citas mākslas formas. Būdama pārliecināta, ka dzīvnieks gluži kā cilvēks ir ar intelektu apveltīta personība, savai žurku terjera šķirnes kucītei Lolabellai Andersone bija iemācījusi gleznot, spēlēt klavieres un “dziedāt”. Tiek uzskatīts, ka terjeri ir vieni no attīstītākajiem suņiem – tie spēj saprast vairāk nekā 500 vārdu.