Saula dēls

Aušvices nāves nometnes ieslodzītais Sauls, kurš norīkots strādāt nometnes krematorijā, atrod jēgu dzīves pēdējām dienām, cenšoties apglabāt maza zēna mirstīgās atliekas saskaņā ar ebreju tradīcijām. Vaicāts, kādēļ savai pirmajai pilnmetrāžas filmai izvēlējies tik smagu tēmu, režisors Lāzlo Nemešs atbild, ka, viņaprāt, neiedomājamo tomēr ir jāmēģina aptvert. Lai gan kamera visā filmas garumā neatkāpjas no tās galvenā varoņa, tieši tas, kas notiek viņa redzes un dzirdes perifērijā, ļauj skatītājam gandrīz ķermeniski izjust nāves nometnes šausmas, padarot “Saula dēlu” par vienu no visu laiku iespaidīgākajām filmām, kas uzņemta par holokaustu. Filma saņēmusi Kannu kinofestivāla žūrijas balvu un Eiropas kinokritiķu asociācijas FIPRESCI žūrijas balvu.