Jūs lietojat novecojušu pārlūkprogrammu, lapas funkcionalitāte var nedarboties. Mēs iesakām atjaunot Jūsu pārluprogrammu.

Andris Bulis dalās emocionālā stāstā par tuvāko cilvēku zaudējumu

Andris Bulis, 1188 Play ekrānšāviņš

Andris Bulis, 1188 Play ekrānšāviņš

Dzīvē mēdz gadīties, ka esam tik aizņemti savos darbos un ikdienas skrējienā, ka arvien atliekam sazvanīšanos, aprunāšanos un ciemošanos pie tuvākajiem cilvēkiem, līdz attopamies tikai tad, kad esam jau viņus zaudējuši un vairs nav, kam piezvanīt.

Šādās smeldzīgi filozofiskās pārdomās raidījumā “Pasaki to skaļi” dalās aktieris, režisors un dzejnieks Andris Bulis, kurš arī līdzīgu iemeslu dēļ nav paspējis pateikt pēdējos vārdus savam tētim un mīļajai omītei, un arī paša dēlu pa īstam “ieraudzījis” tikai tad, kad puisis jau bija pilngadīgs.

“Omīte man bija viens no tuvākajiem cilvēkiem. Tā bija padomju laiku klasika, kad vecāki skrien pa darbiem, bet bērnus audzina vecvecāki. Omīte bija ticīga, kas toreiz nebija atļauts, bet viņa ik vakaru mani lika gulēt ar Tēvareizi.

Savukārt tētim bija vēzis, ko viņš kā tāds sīksts latgalietis no pārējās ģimenes slēpa. Es biju Pēterburgā, iestudēju izrādi, kad tētis man piezvanīja un teica – mani ved uz slimnīcu. Es tūliņ kāpu vilcienā uz Rīgu, bet, kad biju sasniedzis robežu, pienāca nākamais zvans .. ka viss ir beidzies. Toreiz sev ilgi nevarēju piedot .. par visiem tiem “nav laika”.”

Skatieties arī:

Andris Bulis par to, kā mainās dzīve pēc 40

Andris Bulis un viņa īpašie dzejoļu krājumi

Juris Žagars par brāļa zaudējumu - Andrejs nelaida brāli sev klāt


Ielādējam...

Loading...
Loading...
Loading...
Loading...

Ielādējam...

Loading...
Loading...
Loading...
Loading...