Cīņa ar vēzi, pieredzes stāsts

Mēs nekad nezinām, kādu lomu izspēlēs likteņa kārts. Vienā brīdī var visa pasaule apgriezties kājām gaisā. Šādu situāciju piedzīvojusi kāda vēl pavisam jauna sieviete, pēkšņi uzzinot, ka viņai ir audzējs trešajā stadijā. Ar savu pieredzi cīņā ar vēzi un ķīmijterapiju dalās Marta (vārds mainīts).

Viss notika ļoti strauji

Marta 21 gadu vecumā kļuva par māmiņu, kas ir viņas stāstā lielākā laime, jo drīz vien viņai liktenis piespēlēja smagu kārti – kad bērniņš bija vien pusotru gadu vecs, nācās saskarties ar piespiedu dzīves lēmumu - citu bērnu Marta iznēsāt nevarēs.

Vēders Martai ikdienā nesāpēja, viņu darīja bažīgs fakts, ka pēc atkopšanās no dzemdībām viņa juta diskomfortu intimitātē ar vīru. Nelielas, spiedošas vēdersāpes parādījās mēnesi pirms viņa griezās pie ārsta, to pašu mēnesi iztrūka arī paredzamās mēnešreizes. Pēc Martas teiktā, nekas īpaši neliecināja, ka kaut kas nav kārtībā, ikdienas izjūtas viņa “norakstīja” uz pēcdzemdību atkopšanos un nogurušās mammas lomu.

Kopš Marta griezās pēc palīdzības pie ārsta, viss notika ļoti strauji un operatīvi – tika veikta koloskopija un citi izmeklējumi, un tajā pašā dienā vēdera dobumā tika atklāts liels veidojums, atvērts “zaļais koridors” un jau pēc 10 dienām viņai tika veikta operācija, kuras laikā tika izņemta visa dzemde, olnīcas un olvadi.

Ķīmijterapijas laiks

Marta pati nav rīdziniece. Lai gan viņa dzīvo citā lielā Latvijas pilsētā, operācija tika veikta Rīgā. Pēc operācijas veikšanas, kad Marta jau bija devusies uz savu pilsētu, jaunā sieviete saņēma zvanu no ārsta, kurš paziņoja, ka veidojums bijis ļaundabīgs un audzējam ir 3. stadija. Tagad sākās otrais, grūtākais etaps.

Martas ārsti bija ļoti atbalstoši un brīdināja par iespējamām blakusparādībām – sākot ar 3. ķīmijterapiju būšot grūtāk, sliktas dūšas varbūtību, matu izkrišanu, ārsti rekomendēja ieturēt kārtīgu, daudzveidīgu maltīti, lai ķermenim būtu spēks atkopties terapijas laikā.. Visgrūtāk Martai bija pieņemt matu izkrišanu. Viņa nespētu pieņemt faktu, ka viņas garie, gadiem lolotie mati saujām kristu laukā. Psiholoģiskais faktors Martai lika pieņemt lēmumu šķirties no saviem matiem jau pirms 1. ķīmijterapijas. Marta savus matus pārdeva parūku veikalā uz svara un tajā pašā veikalā iegādājās sev parūku.

Uz pirmo ķīmijterapiju, pats par sevi saprotams, Marta gāja satraukusies un bažīga. Viņa atminas savu pirmo ķīmijterapijas reizi. Spilgti palicis atmiņā, kā iegājusi jaunā, skaistā nodaļā, nodevusi datus māsiņai, tikusi nosvērta, nomērīts arī asinsspiediens un piešķirta gultas vieta palātā. Gulta – krēsls ir tas, ko Marta atceras ar smaidu – esot bijis ļoti ērti. Intravenozi pie sistēmas tiek ievadītas zāles, kas arī ir, tā saucamā, ķīmijterapija. Marta to dēvē par šoka terapiju ķermenim. Zāles tagad ir viņas ikdiena un ķermenis tika sagatavots mūžīgai zāļu masas uzņemšanai. Pati ķīmijterapija ilga vairākas stundas, tās laikā viņai tika kombinētas dažāda veida zāles, kuras nomainīja vienu pēc otras.

Pēc 3. ķīmijterapijas reizes vājums bija tas, kas neatstāja Martu ne uz mirkli. Pastāvīgi “lauza kaulus”, regulāri, ik pēc 3h bija jādzer zāles pret temperatūras paaugstināšanos. Lai gan Marta bija brīdināta par sliktu dūšu, no tā viņa necieta. Kā Marta apgalvo, principā, visas ķīmijterapijas laikā, slimnieks ir atkarīgs no līdzcilvēkiem, pat tualetes apmeklējumam nereti nepieciešama palīdzība.

Kopumā ķīmijterapijas laikā regulāri tiek veikta veselības pārbaude un Marta, visiem par lielu izbrīnu, pārcieta šo posmu neparasti viegli, tika atceltas pat pēdējās divas terapijas reizes.

Kāds ir Martas noslēpums salīdzinoši “vieglai” ķīmijterapijas pāriešanai?

Marta atminas to, ka nav ļāvusi vaļu stresam. Protams, bija brīži, kad satraukums spēlēja uz emocijām, piemēram, dienā, kad Marta izlēma šķirties no matiem un pirmajā ķīmijterapijas dienā. Bet kopumā Marta ļāvās “upes plūsmai” un uzreiz pieņēma faktu, ka nav dzīvē, viss kā vēlas un jāklausa ārsti. Marta nesēdēja dienām ilgi un neraudāja, iztēlojoties savas bēres un pēcnāves dzīvi. Nē! Tā vietā viņa skaidri apzinājās, ka dzīve turpinās un ir jādara viss, ko līdz šim darīja. Marta arī ķīmijterapijas laikā audzināja savu bērnu, strādāja, nepadevās. Viņa sev bija izstrādājusi režīmu – ikdienas dzīve viņas dzimtajā pilsētā, ķīmijterapijas dienā 3h ilgs brauciens ar autobusu uz Rīgu, pēc terapijas atpakaļ uz savu dzimto vietu, arī ar autobusu. Tad sekoja 2, 3 dienu atpūta un došanās uz darbu. Ķīmijterapijas procedūras tika nozīmētas ik pa 2 nedēļām.

Atminoties to laiku, Marta šodienas sarunā atzina, ka viņa nesaprot, no kurienes viņai pietika enerģija un spēks tam laikam un procesam iziet cauri. Marta aicina nekautrēties no vēršanās pie psihologa pēc palīdzības tik pāri smagām situācijām. Jaunā sieviete uzskata, ka tieši paļaušanās uz ārstu ieteikumiem, nekoncentrēšanās uz slimību, bet ikdienas vajadzībām un ticību saviem spēkiem ir veids, kā ātri un viegli pārciest vissmagākos dzīves gadījumus.