Atbildot uz jautājumu vai labais izskats ir no dabas dots, Dagmāra pasmejas: “Droši vien, ka nevaru spļaut genofondam acīs un tam trešajam tur augšā, kas ir uztaisījuši visu tā kā ir. Nav arī noslēpums, ka nav vairs 18 gadi un ir tomēr jāpiedomā, nevis tāpēc, ka nāk vasaras sezona. Es neēdu daudz bulkas, bet man pašai neprasās. Līdz ar to man arī nav grūti, es neesmu no tiem “kūciņu cilvēkiem”. Bet man ir bijis apaļāks posms, kādus divus gadus biju tāds pīrādziņš – smuks, pufīgs, sejas forma tāda apaļīga. Es dzīvoju tajā laikā bez svariem un vienkārši likās, ka, nu, saraujas drēbes. Nav jau teikts, ka tās bikses nevar sarauties. Nu viens pāris džinsu saraujas, tad vēl viens, un nav jau tie svari un neviens arī nepasaka.”
Bet kā ir ar sportisko aktivitāšu nozīmi? Dagmāra atbalsta regulāru fizisko slodzi: “Es gan mēģinu sevi biežāk piespiest aiziet patrenēties. Gribētos, lai tās būtu trīs reizes nedēļā. Vienu brīdi tas tā kā sanāca un tad, kad jūt rezultātus, tad ir – ooo, forši! Tā ir tāda disciplīna pašam pret sevi. Man jau patīk teiciens, ka ķermenis ir dvēseles māja un tad to māju tai dvēselei vajadzētu mēģināt uzturēt kārtībā.”