Foto: Pezibear/Pixabay.com
Mācības racionāli novērtēt briesmas var būt laimīgākas un veselīgākas dzīves noslēpums, un tās var apgūt, veicot dažus vienkāršus soļus, vēsta raidsabiedrība BBC.
Ja jūsu pārziņā ir mazs bērns, pat visdrošākā vide var pārvērsties par bīstamu zonu. Pirmajos gados pastāv risks, ka bērnu var notriekt automašīna, viņš var iekrist baseinā vai dīķī vai viņu var sakost suns (visbiežāk - ģimenes suns). Potenciālās briesmas mainās līdz ar bērna vecumu: alkohols, narkotikas, vardarbība un neārstētas garīgās veselības problēmas var apdraudēt pusaudžu un jauniešu labsajūtu. Arī ceļu satiksmes negadījumi joprojām ir liels risks.
Galu galā mums visiem ir jāspēj novērtēt risku pašiem, lai mēs varētu droši orientēties pasaulē bez vecāku vai aizbildņu palīdzības. Bez šīm prasmēm mums ir daudz lielāka iespēja pieņemt nepārdomātus lēmumus, kas var novest pie sliktas veselības, finansiālām grūtībām un pat kriminālas sodāmības.
Kā bērni apgūst šīs mācības? Un ko vecāki un aizbildņi var darīt, lai savus bērnus ievirzītu drošākā ceļā pasaulē - un, iespējams, apgūtu dažus trikus arī paši?
Tā kā arvien vairāk literatūras veltīts riska psiholoģijai, beidzot ir iespēja atbildēt uz šiem jautājumiem. Psihologi ir noskaidrojuši, kāpēc bērni bieži vien nespēj pamanīt elementāras briesmas, kāpēc pusaudži, šķiet, ir noskaņoti riskēt ar savu nākotni dažu aizraujošu mirkļu un piedzīvojumu dēļ un kādi ir izglītības šķēršļi, kas var traucēt cilvēkiem pat pieaugušajiem iemācīties racionāli izvērtēt riskus.
Katram attīstības posmam būs nepieciešama atšķirīga pieeja. Taču ar pareizām norādēm ir iespējams iemācīt bērniem un pusaudžiem attīstīt augstu "lēmumu pieņemšanas kompetenci", kas atstās milzīgas sekas uz visu atlikušo dzīvi.
"Šīs prasmes, kas ir mūsu likteņa pamatā, var iemācīt," saka Līdsas Universitātes psihologs Džošua Velers, kurš specializējas riska uzņemšanās jautājumos. "Tās var izkopt un attīstīt, izmantojot dažādas metodes."
Bērni kā līdzcilvēku spogulis
Zīdaiņi piedzimst ar pārsteidzoši maz iedzimtām zināšanām pat par visvienkāršākajām briesmām. Kā daudzi vecāki zina no pieredzes, mazuļi, kas pirmo reizi mācās rāpot, bez mirkļa vilcināšanās mēģinās atkāpties no gultas vai pārtinamā galda malas. Pētījumi liecina, ka bailes no augstuma rodas tikai no pieredzes, jo bērns iemācās pievērst lielāku uzmanību perifēriskajam redzējumam. Tikai pēc dažām patstāvīgas pārvietošanās nedēļām bērns sāk izrādīt trauksmes pazīmes, piemēram, paātrinātu sirdsdarbību.
Tā kā mazi bērni ir sociālie sūkļi, viņi bieži vien iemācās atpazīt briesmas, uztverot citu cilvēku sejas izteiksmi un ķermeņa valodu. Piemēram, Kriss Askevs no Surejas Universitātes Apvienotajā Karalistē astoņus gadus veciem bērniem rādīja trīs nepazīstamu Austrālijas pundurveidīgo attēlus, kas bija savienoti vai nu ar nobijušos, vai smaidošas sejas fotoattēlu, vai arī bez fotoattēla vispār. Turpmākajos testos bērni ziņoja, ka viņi izjut bailes no tiem dzīvniekiem, kuriem bija biedējošas sejas, un daudz nelabprātāk atvēra kasti, kurā, kā ziņots, bija attiecīgais dzīvnieks. Ietekme bija ilgstoša, un turpmākajos testos atklājās, ka vēl vairākus mēnešus pēc sākotnējās iedarbības viņi biežāk asociēja ar šiem dzīvniekiem ar bailēm saistītus vārdus.
Tomēr ar vienkāršu briesmu atpazīšanu bieži vien nepietiek, jo bērna smadzenes, kas attīstās, var nebūt pietiekami ātras, lai reaģētu uz problēmu. Pētījumi rāda, ka mēs neiemācāmies pilnībā integrēt savas maņas, piemēram, redzi un dzirdi, līdz aptuveni 10 gadu vecumam. Tāpēc ir grūti atpazīt, ar kādu ātrumu, piemēram, tuvojas automašīna. Mazu bērnu smadzenes, kas attīstās, arī vieglāk novērš uzmanību, kas nozīmē, ka viņi var vienkārši aizmirst par potenciālo apdraudējumu.
Runājot par ceļu satiksmes drošību, vecākiem bieži vien tiek ieteikts ieviest rutīnas, piemēram, vienmēr vairākas reizes paskatīties pa kreisi un pa labi, pirms šķērsot ceļu, vai gaidīt, kamēr luksoforā parādīsies zaļā gaisma. Atkārtoti praktizējot, šīs uzvedības paradumi kļūs par ieradumu, lai bērns ar laiku tos ievērotu bez nepieciešamības pastāvīgi atgādināt.
Racionalitātes pieaugums
Pusaudžu pamācīšana attiecīgajā vecumposmā rada savas grūtības. Ir zināms, ka pusaudžu smadzenēs notiek lielas strukturālas izmaiņas, kas, šķiet, palielina to dopamīna - neirotransmitera, kas saistīts ar baudu - signalizācijas jutīgumu. Savulaik tika uzskatīts, ka tas pusaudžus padara daudz impulsīvākus nekā jaunākus bērnus, jo viņi aktīvi meklē riskantas situācijas, kas viņiem varētu sniegt lielāku dopamīna devu.
Tomēr laboratorijas eksperimenti, kuros mēģināts izpētīt kognitīvos procesus, kas saistīti ar riska novērtēšanu, liecina, ka tādējādi par pusaudžiem tiek uzskatīts gaužām nepareizi. Šajos pētījumos bieži tiek izmantoti azartspēļu uzdevumi. Piemēram, pusaudžiem var iedot daudzkrāsainu vērpēju ar bultiņu vidū. Ja griezējs uzkrīt uz pareizās krāsas, viņiem ir iespēja laimēt 10 dolārus, bet ir 50 % iespēja, ka viņi nelaimēs neko. Vai arī viņi var izvēlēties mazāku, bet garantētu piecu dolāru laimestu.
Pretēji pieņēmumam, ka pusaudžus neizbēgami vilina risks, šādi pētījumi liecina, ka pusaudži mēdz būt piesardzīgāki un biežāk izvēlas nelielas garantētās mazās summas, salīdzinot ar jaunākiem vienaudžiem. "Kad mēs pusaudžiem dodam iespēju izvairīties no riska, viņi patiesībā biežāk nekā bērni izvēlas drošo variantu," saka Amsterdamas Universitātes Bērnu attīstības un izglītības nodaļas docente Aivija Defou, kura nesen publicēja darbu, kurā aplūkoti zinātniski pētījumi par pusaudžu riska uzņemšanos.
No šiem rezultātiem Defou secina, ka pusaudži ne vienmēr ir dumpinieki. Bieži vien tas vienkārši ir atkarīgs no situācijām, kurās viņi nonāk. Iegūstot neatkarību prom no vecāku uzmanības, ir daudz vairāk iespēju rīkoties pārgalvīgi - vai tas būtu mēģinājums apzagt veikalu, nelegālu narkotiku lietošana, pievienošanās kādam grupējumam, neaizsargāts sekss vai sacīkste ar draugiem uz automaģistrāles. "Pusaudža vecumā un topošajā pieaugušo vecumā ievērojami palielinās riska situāciju pieejamība," skaidro Defou, un dažkārt ir grūti pretoties kārdinājumiem, ko tas rada.
Lēmumu pieņemšanas kompetence
Mēģinot palīdzēt pusaudzim orientēties jauniegūtajā brīvībā, ir vērts atcerēties, ka jebkurā vecumā ir ievērojamas atšķirības riska novērtēšanā. Piemēram, pastāv lielas atšķirības cilvēku sniegumā, veicot laboratorijas azartspēļu uzdevumus. Tāpēc, lai gan vidēji pusaudžus var nevilināt uz briesmām, ievērojama daļa no viņiem var bieži aizmirst par piesardzību.
Daudzos gadījumos tas var būt saistīts ar kopumā vājām spriešanas prasmēm. Lai izpētītu šo iespēju, psihologi ir izstrādājuši arī plašāku "lēmumu pieņemšanas kompetences" (DMC) testu. Tas ietver jautājumus, ar kuriem pārbauda cilvēka spējas ievērot loģikas pamatprincipus, izvērtējot dažādu iespēju priekšrocības un trūkumus, kā arī mēra izplatītus kognitīvos aizspriedumus, kas var izkropļot cilvēka izpratni par risku. Piemēram, testa dalībniekiem tiek piedāvāti divi atsevišķi apgalvojumi par prezervatīviem.
Vienā no tiem teikts:
Iedomājieties, ka kāda veida prezervatīvam ir 5% plīšanas īpatsvars. Tas nozīmē, ka, ja jums ir dzimumattiecības ar cilvēku, kuram ir HIV vīruss, pastāv 5% iespēja, ka šis prezervatīva veids nespēs novērst jūsu inficēšanos ar HIV vīrusu.
Otrs apgalvojums:
Iedomājieties, ka kāda veida prezervatīvam ir 95% efektivitātes koeficients. Tas nozīmē, ka, ja jums ir dzimumattiecības ar cilvēku, kuram ir HIV vīruss, pastāv 95% iespēja, ka šis prezervatīva veids novērsīs jūsu inficēšanos ar HIV vīrusu.
Šie divi apgalvojumi tiks piedāvāti atsevišķi, dažādās testa sadaļās, un katrā no tām dalībniekiem būs jānovērtē, vai prezervatīvi ir veiksmīgs veids, kā samazināt inficēšanās risku.
Katrā no šiem apgalvojumiem ir izteikta viena un tā pati informācija par risku, taču daudzi norāda, ka pirmajā piemērā minētie prezervatīvi ir neefektīvi, savukārt otrajā piemērā minētie apgalvo, ka tie ir efektīvi. To sauc par "ierāmēšanas aizspriedumiem". Ja jūsu atbildēs parādās šāda nekonsekvence, tas liecina, ka jūs, iespējams, neesat pieraduši kritiski izvērtēt statistisko informāciju un pievērst uzmanību konkrētām detaļām - tā vietā jūs vienkārši piekrītat būtībai, pamatojoties uz veidu, kādā tā tiek pasniegta, kas var būt maldinoši.
Citi jautājumi pārbauda cilvēku riska uztveres konsekvenci. Dalībniekiem var lūgt uzminēt savas izredzes nomirt tuvākā gada laikā vai tuvāko 10 gadu laikā. Loģiski spriežot, pirmajā jautājumā norādītajai varbūtībai jābūt mazākai nekā otrajā, jo miršanas risks laika gaitā uzkrājas, taču ne visu atbildes to atspoguļo. Tas atkal var atspoguļot vispārējo nespēju loģiski domāt par varbūtībām.
Visbeidzot, dalībniekiem tiek uzdoti jautājumi par viņu vispārīgajām zināšanām par vispārējiem riskiem - un viņu pārliecību par savām atbildēm. Cilvēks, kurš ir neracionāli pārliecināts par savām zināšanām, tiktu novērtēts zemāk nekā tas, kurš atzīst savu savas domāšanas kļūdas. Tas ir svarīgi, jo bieži vien tieši mūsu nespēja novērtēt savas spējas mūs nostāda visbīstamākajās situācijās.
Iespējams, visi šie jautājumi izklausās diezgan akadēmiski, taču cilvēku sniegumam lēmumu pieņemšanas kompetences skalā, runājot psiholoģijas žargonā, ir "ekoloģiskais derīgums". "Tas ļauj prognozēt daudzus turpmākos rezultātus," skaidro Velers, kurš ir veicis daudzus no šiem pētījumiem.
Piemēram, kad lēmumu pieņemšanas kompetences tests tika izmēģināts pusaudžiem, zemo rezultātu ieguvēji biežāk lietoja narkotikas un biežāk izdarīja likumpārkāpumus, piemēram, regulāri pārkāpa noteikumus skolā. Savukārt, testējot pieaugušos, šķiet, ka tas ļauj prognozēt visu, sākot no lidojuma nokavēšanas līdz seksuāli transmisīvai slimībai vai bankrota pieteikšanai. Svarīgi, ka tas lielā mērā nav atkarīgs no viņu IQ. Lēmumu pieņemšanas kompetence nav tikai smadzeņu jaudas rādītājs, bet gan konkrēti tas, cik labi cilvēks spēj novērtēt situācijas.
Mācīšanās domāt
Gan Defou, gan Velera pētījumi liecina, ka vecākiem un skolotājiem var būt nepieciešama sarežģīta pieeja, lai ievadītu bērnus un pusaudžus dzīves riskos. Tā vietā, lai vienkārši uzspiestu stingrus noteikumus, kas novērstu bērna pakļaušanu riskam, ilgtermiņā lietderīgāk būtu palīdzēt viņiem pilnveidot lēmumu pieņemšanas un domāšanas prasmes.
Iespējams, vissvarīgākais ir veicināt paškontroli un emocionālo regulāciju, jo tik daudz apdraudējumu ir impulsivitātes rezultāts. Var palīdzēt tādas prakses kā apzinātība, kā arī metakognitīvās prakses, piemēram, mācot bērniem iztēloties savas rīcības sekas.
Līdztekus vecāki var mudināt izmantot kritisko domāšanu - tādas stratēģijas kā pierādījumu meklēšana, kas ir pretrunā viņu pieņēmumiem. Arī skolas var palīdzēt bērniem un jauniešiem iemācīties pieņemt labākus lēmumus. Vienā desmito klašu skolēnu izmēģinājumā Oregonā vēstures skolotāji un skolēni aplūkoja vēstures notikumus, ņemot vērā lēmumus, ar kādiem saskārās vēsturiskas personības, piemēram, iejūtoties tērauda strādnieku lomā, kuri izlēma, vai streikot par augstākām algām. Pētījumā tika konstatēts, ka šī pieeja uzlaboja skolēnu akadēmiskos sasniegumus, kā arī viņu rezultātus lēmumu pieņemšanas kompetences testā.
Velers uzsver, ka ir vajadzīga daudzpusīga pieeja. "Es nedomāju, ka ir tikai viena lieta, kas būtu jānosaka. Mērķis ir izmantot visus iespējamos līdzekļus, lai bērni un pusaudži sāktu analītiskāk domāt par riskiem un briesmām. Līdz pilngadības sasniegšanai viņiem vajadzētu būt gataviem racionālāk risināt dzīves briesmas un galu galā izmantot šīs prasmes, lai vēlāk aizsargātu arī savus bērnus."
Foto: Pezibear/Pixabay.com