Kā veidot bērna pašapziņu?

Mēdz teikt, ka bērnība ieliek pamatus visai turpmākajai dzīvei. Arī cilvēka pašapziņa veidojas bērnībā. Kā audzināt bērnu, lai tas izaugtu par pašpārliecinātu pieaugušo, stāsta Rimi Bērniem emocionālās labsajūtas un attiecību eksperte, psiholoģe Iveta Aunīte.

Pašapziņa ir cilvēka pašvērtējums - cik labs un vērtīgs, viņaprāt, viņš ir, saka Iveta Aunīte. Pašapziņas attīstība galvenokārt notiek trīs vecuma posmos - ja tad viss izdarīts pareizi, samazinās risks, ka, bērnam pieaugot, viņam radīsies problēmas ar pašapziņu.

Pirmais bērna pašapziņas veidošanas posms: es esmu svarīgs

Pozitīvas pašapziņas veidošanās sākas jau no dzimšanas, un pirmais posms ilgst apmēram līdz gada vecumam. Šajā laikā galvenais uzdevums ir dot bērnam apziņu, ka par viņu rūpējas un ka viņš ir svarīgs. Tas nozīmē - jo precīzāk mamma vai mammu aizvietojošais cilvēks apmierina bērna vajadzības, jo vairāk nostiprina sajūtu, ka mazais ir svarīgs un var kaut ko ietekmēt.

"Ir ļoti svarīgi, ka mamma šajā neverbālajā periodā pamana bērna vajadzības un spēj atšķirt vienu raudāšanu no citas raudāšanas. Bērns uzvedīsies vienā veidā, ja gribēs ēst, bet citā veidā - ja gribēs tikt ieaijāts. Jo labāk mamma pamana šīs nianses un atsaucas bērna vajadzībām, jo labāk bērnā nostiprinās sajūta, ka viņš var kaut ko ietekmēt," stāsta Iveta Aunīte. Viņa uzsver, ka saprastas un apmierinātas vajadzības nostiprina bērna paļāvību uz apkārtējo pasauli, kas vēlāk attīstās kā paļāvība pašam uz sevi. "Ja pirmajā dzīves gadā bērns ir guvis sajūtu, ka viņš var paļauties uz pieaugušo, augot bērnam nostiprinās apziņa, ka viņš var paļauties uz sevi," skaidro Rimi Bērniem eksperte.

8-9 mēneši un 15 mēneši bērniem ir īpaši nozīmīgs laiks - ja bērns šajos posmos tiek šķirts no mammas (mamma uzsāk darba gaitas, plāno komandējumu vai atvaļinājumu bez bērna), tas var radīt vilšanos un sajūtu, ka bērns tiek pamests. Tas ir trieciens mazuļa pašapziņai. Būtu labāk, ja šķiršanās no mammas nenotiktu šajos periodos, taču, ja citādi nav iespējams, nav jēgas sevi vainot, bet vēlams šo šķiršanos kompensēt ar papildu laiku kopā būšanai un uzmanību.

Otrais bērna pašapziņas veidošanas posms: es protu

Nākamais pozitīvās pašapziņas veidošanās posms ir laiks no diviem līdz pieciem sešiem gadiem. Šī posma atslēga uz pozitīvas pašapziņas veidošanos ir tas, kā apkārtējie izturas pret bērna prasmēm un paveikto.

"Šajā laikā mūsu bērniem vajadzētu justies kā visprasmīgākajiem bērniem pasaulē. Bērniem ir ārkārtīgi būtiski saņemt uzslavas un pozitīvu atgriezenisko saiti atbilstoši bērna vecumam. Skaidrs, ka mēs neaplaudēsim piecgadniekam par staigāšanu, ja viņš staigā jau no gada vecuma, taču viengadniekam, sperot pirmos soļus, vecāku sajūsma ļoti palīdzēs stiprināt pašapziņu," teic psiholoģe Iveta Aunīte. Uzslavām jābūt adekvātām - gan bērna vecumam, gan veikumam atbilstošām. Būtu aplami par katru nieku rīkot ovācijas, bet bieži novērots, ka lietas, par kurām bērnu varētu uzslavēt, paslīd garām nepamanītas.

Šajā laikā bērni daudz mēģina un likumsakarīgi - arī kļūdās. Lai nostiprinātu bērnā pozitīvu pašapziņu, nevajadzētu pārlieku žēlot bērnu par neveiksmēm. "Ja bērnam nedod iespēju ik pa laikam piedzīvot zaudējumu, viņš neiemācīsies tikt galā ar neveiksmēm, un pieaugušā vecumā katrs šķērslis var izvērsties par lielu problēmu un triecienu pašapziņai. Jau no mazotnes ir jāiegūst pieredze, ka bērns var piecelties un doties tālāk," stāsta Iveta Aunīte. Vispostošākais šajā vecumā ir regulāri saņemt atgriezenisko saiti, ka tas, ko mazais dara, pieaugušajiem nav pa prātam. Ja bērns saņem kritiku piecu gadu vecumā, kad veidojas iniciatīva, tas var graut viņa pašapziņu.

Trešais bērna pašapziņas veidošanas posms: "super es"

Sešu septiņu gadu vecums ir pēdējā pašapziņas veidošanās stadija, un tās laikā attīstās "super es". Tas ir bērna priekšstats pašam par sevi, kas balstīts uz visu iepriekšējo posmu pieredzi un atgriezeniskajām saitēm no pieaugušajiem. Šajā vecumā pieaugušo viedoklis par bērnu kļūst par bērna pārliecību par sevi. Ja līdz šim bērns lielākoties ir saskāries ar kritiku un nepiepildītām pieaugušo gaidām, tās kļūst par bērna domām pašam par sevi. To, ko vecāki līdz šim ir prasījuši no bērna, viņš sāk prasīt no sevis. Jo lielāka plaisa starp šīm gaidām un bērna reālajam prasmēm, jo vairāk bērns cieš. Tas ir spēcīgs sitiens pa pašapziņu, kas rezultātā var radīt mazvērtības sajūtu. Tāpat pašapziņai traucē bērna salīdzināšana ar citiem.

Kā stiprināt bērna pašapziņu?

Ir dažas lietas, ko ģimene var darīt, lai stiprinātu bērnu pašapziņu arī vēlāk:

• svarīgi, lai ģimenē starp vecākiem un bērniem būtu ciešas saites, un tās veidojas caur kopā pavadītu laiku. Ir būtiski pavadīt laiku spēlēs un sarunās, dauzoties un ieviešot savus rituālus. Uzsvars nav uz panākumiem, bet gan uz bērnam veltītu uzmanību;
• noteiktas robežas un noteikumi - būtiskas ir ne tikai uzslavas, bet arī vecumam atbilstošas prasības;
• audzināšanā neizmantot sodus - sodi grauj bērna pašapziņu un rada stresu;
• pašapziņai var palīdzēt, ja ģimenē valda taisnīgums - sapratne par to, ka dažādiem bērniem ir atšķirīgas vajadzības, un prasības pret viņiem ir dažādas;
• individuālisma novērtējums - ir labi, ja vecāki priecājas par sava bērna atšķirīgo pieeju uzdevumu risināšanā vai radošuma izpausmēm.