Kad vēlme pēc sava bērna gandrīz izposta dzīvi

Lielākā daļa pāru pēc ilgākas vai mazākas kopdzīves pieredzes sāk sapņot par mazuli. Bērns šķiet, kā loģisks attiecību turpinājums. Taču ne par velti ir teiciens – cilvēks plāno, Dievs dara. Ne visiem šajā dzīvē ir lemts kļūt par vecākiem un ne visiem ceļš pretī savam mazulim ir rozēm kaisīts.

Neauglības iemesls - nezināms

Andris un Jana apprecējās uzreiz pēc augstskolas absolvēšanas. Tā kā abi bija vēl jauni, par ģimenes pieaugumu domāts kādu laiku netika. Pāris rūpīgi izsargājās no grūtniecības, baudīja dzīvi un viens otru. Pēc vairākiem gadiem – nu jau iztrakojušies un dzīvē iekārtojušies, abi bija gatavi mazulim. Taču bērniņš nepieteicās. Pāris apmeklēja ārstus, dzīvoja veselīgi un gaidīja. Diemžēl gaidīšana ievilkās. Tika apmeklēti labākie Latvijas ārsti, taču neviens nespēja atrast cēloni tam, kāpēc mazulis nepiesakās. Pamazām virs iepriekš tik laimīgā pāra galvām savilkās melni mākoņi. Janai tikšķēja bioloģiskais pulkstenis. Dzīve bez bērniem viņai šķita bezjēdzīga. Protams, arī Andris vēlējās mazuli, tomēr daudz vairāk viņš vēlējās atpakaļ savu dzīvespriecīgo sievu.

Šķiršanās

Gadi ritēja un pāra attiecības kļuva arvien saspringtākas. Janai tuvojās 40 gadu slieksnis un viņai šis fakts bija, kā vērsim sarkana lupata. Gan ārsti, gan vīrs viņai mēģināja iestāstīt, ka sievietes mūsdienās jau sen veiksmīgi laiž pasaulē bērnus arī krietni vēlākā vecumā, bet Jana pat netaisījās klausīties. Sieviete bija sākusi apmeklēt kādus ne līdz galam saprotamus kursus un tur viņai ticis teikts, ka bērns visdrīzāk nepiesakās tāpēc, ka viņai blakus nav īstais cilvēks. Tikmēr Andris beidzot bija nolēmis piekrist sievas lūgumam iet mākslīgās apaugļošanas ceļu. Jau vairākus gadus vīrietis šo plānu bija noraidījis, jo nez kāpēc bija pilnīgi pārliecināts, ka grūtniecībā iestāsies dabiskā ceļā. Taču Andra lēmums nāca par vēlu. Jana paziņoja, ka vēlās šķirties un Andra iebildumos, lūgumos un priekšlikumos vairs pat neklausījās. Bezgalīgi sāpināts Andris ļāva sievai iet…

Baisais gads

Janai bija licies, ka pēc šķiršanās viņai beidzot uzsmaidīs īstā laime. Sieviete bija pilnīgi pārliecināta, ka viņa ātri vien satiks brīnišķīgu vīrieti, apprecēsies un pilnīgi noteikti radīs vēl brīnišķīgākus bērnus. Notika nedaudz citādi. Vīrieši nāca un gāja, bet neviens no viņiem nebija ieinteresēts veidot ģimeni tik strauji, kā Jana bija iecerējusi. Patiesībā jau arī Janai šie vīrieši nemaz tik ļoti nepatika un viņai līdz sāpēm pietrūka bijušā vīra. Bet viņa neļāva šīm domām vaļu. Kā apsēsta Jana turpināja meklēt vīrieti, kurš spētu radīt viņai bērnu. Ideja par jaunu vīru jau bija atmesta. Jana pat mēģināja palikt stāvoklī ar viltu, tomēr nekas nesanāca. Sieviete grima arvien dziļākā purvā – viņa nespēja sakoncentrēties darbam, novērsās no draugiem (īpaši no tiem kam bija bērni), vakaros sevi sāka mierināt ar vīnu. Kad Jana kādu laiku bija šādi mocījusies, viņa nolēma, ka izmēģinās mākslīgo apaugļošanu izmantojot anonīmu donoru. Šī ideja ļāva sievietei savākt sevi rokās. Jana sāka sportot, veselīgi ēda un gatavojās laimīgai kopdzīvei ar mazuli. Jana bija pilnīgi pārliecināta, ka procedūra izdosies. Tomēr sievietei par lielām šausmām tā nenotika. Pēc pirmā neveiksmīgā mēģinājuma viņa lieki nekavējoties pieteicās nākamajam. Pēc otrās neveiksmes Jana sabruka un vairāk par visu gribēja vienkārši nomirt.

Īsta ģimene ir tad, ja tevi kāds mīl

Jana nezināja, kā dzīvot tālāk. Vairs pat nebija neviena uz kura pleca kaut vienkārši izraudāties. Bet ap sirdi bija bezgala smagi. Un viņa saņēmās piezvanīt vienīgajam, kurš viņu vienmēr bija uzklausījis – savam bijušajam vīram. Andris momentā ieradās pie Janas. Abi ilgi runāja, raudāja un atkal runāja līdz pret rīta gaismu nolēma attiecības atjaunot. Tiesa gan ar vienu noteikumu – abi mīlēs dzīvi un viens otru, neskatoties uz to būs viņiem mazulis vai nē. Jana apmeklēja psihoterapeitu, pamazām runāja par dzīvi, pagātni bailēm un vēlmi visu kontrolēt. Andris bija laimīgs, ka atguvis savu mīļoto. Pāris daudz ceļoja, strādāja un pēc garām diskusijām nolēma stāties adopcijas rindā. Viņi kārtoja adopcijas dokumentus, labiekārtoja māju un reizi par visām reizēm viss šķita nokārtojies. Un tad notika kas tiešām seriālu klasikas cienīgs. Lai cik tas neticami neizklausītos – Jana bija palikusi stāvoklī. Viņi nespēja tam noticēt. Andris bija, kā septītajās debesīs. Jana bija pārbijusies – ja nu ar mazo kas notiek? Tomēr ārsts mierināja, ka viss ir kārtībā un Jana atļāvās piesardzīgi sākt izbaudīt grūtniecību. Janai bija 44 gadi, kad pasaulē nāca viņas meitiņa. Vēl pēc diviem gadiem pāris adoptēja 5 un 7 gadus vecus, dzīvespriecīgus brālīšus. Kāpēc Jana tik ilgi nepalika stāvoklī – tā joprojām ir mīkla gan viņai pašai, gan ārstiem. Sieviete pieļauj, ka tāds gluži vienkārši bija liktenis. Savukārt, viņas psihoterapeits uzskata, ka sievietei vienkārši bija jāiemācās dzīvi pieņemt un atbrīvoties no vēlmes visu kontrolēt.

Lasi arī:

Kādas ir mūsdienu iespējas neauglības ārstēšanā

Teikt vai neteikt bērnam, ka viņš ir adoptēts

Smeldzīgs stāsts par bērniņa zaudējumu un adopciju