Senas un plaši pazīstamas tradīcijas saka priekšā, ka Lieldienās jāšūpojas un jāēd olas. Bet kas vēl Lieldienās piedzīvojams un darāms? Ko vēsta Lieldienu ticējumi?

Lieldienas rītā agri saule danco un visa zeme trīc.

Ja negrib, lai izaug lielas pēdas, tad Lieldienas rītā pirms saules jākāpj ar plikām kājām uz akmeņa.

Lieldienas rītā jāvelkot gluži jauns krekls mugurā, vienalga, kāds, ka tik nevalkāts.

Lieldienas rītā puiši staigājot apkārt, ar žagariem sisdami gulētājus un prasīdami: “Ko soli?” Gulētājam uzreiz jādod sitējam krāsota ola, citādi miera nebūs.

Tāpat puišiem Lieldienās meitas augsti jāšūpo, par to meitas viņiem dod skaistākās krāsotās olas.

Lieldienās vispār vajag daudz šūpoties, tad visu gadu nenāks miegs, odi nekož ne cilvēkiem, ne lopiem un aitas brangas augot.

Savukārt ar olām vajag mainīties, lai vistas labi dētu arī nākamā gadā.

Lieldienu rotaļa esot vistiņu ķeršana, kur vienam aizsien acis, un tas nu prasa: "Kur tu mani vedīsi?" - "Uz cūkkūtiņu putru ēst." - "Vai karote ir?" - "Meklē pats!" Tad visi sāk bēgt un ķērējs ar aizsietām acīm lūko kādu noķert.

Lieldienās bērniem vajag ēst daudz olu, lai augtu apaļi kā olas.

Kas Lieldienu olu bez sāls ēd, tas visu vasaru daudz melos.

Pirmās Lieldienas rītā jāpurina ābeles, lai vasarā būtu daudz ābolu.

Lieldienā nedrīkst zāli plūkt, jo tad tā nokalst.

Sliktas ziņas agrajiem cīruļiem: Kurš lieldienas rītā visagrāk uzceļas, tas visu vasaru neizguļas.

Savukārt kurš grib, lai rītos nenāk miegs, tam Lieldienas rītā saulei lecot, vajag iet uz upi muti mazgāt.

Arī Lieldienās ir jāvēro laiks: Cik daudz rasas priekš Lieldienas, tik daudz salnu pēc lieldienas, bet lietus pirmā Lieldienā norāda, ka līdz vasaras svētkiem katra svētdiena būs lietaina.

Bet meitām, Lieldienas rītā izejot ārā, jāpēta, no kuras puses vējš pūš. No tās puses tad arī būs meitai precinieki.

Izlasi arī: