Nereti, pieņemot savā ģimenē jauno mīluli, cilvēkiem mēdz trūkt izpratnes un zināšanu par četrkājainā drauga vajadzībām un īpašnieka pienākumiem. Latvijas Republikas normatīvie akti nosaka virkni prasību, kas jāievēro mājas (istabas) dzīvnieka īpašniekam. Ikdienas darbā bieži sastopamies ar jautājumiem par mājas mīluļa pamatvajadzībām, kā arī modrākie un zinošākie cilvēki nereti novēro dzīvnieku labturības noteikumu pārkāpumus. Diemžēl mēs arvien dzīvojam sabiedrībā, kur pelīte, kaķēns vai kucēns mēdz būt dāvana bērnam, draugam, radiniekam. Ne katrs zina, ka ārpus telpām dzīvojošam sunim pienākas vismaz 30 minūšu ilga pastaiga ne retāk reizi diennaktī, telpās dzīvojošam sunim – ne retāk kā divreiz diennaktī, bet suni līdz 10 mēnešu vecumam nemaz nedrīkst turēt piesietu, ja tas dzīvo ārpus telpām. Ja kaķi tur slēgtā telpā, tam nodrošina kontaktēšanos ar cilvēku vismaz reizi divās dienās, bet kaķis, kas vecāks par sešiem mēnešiem, drīkst brīvi uzturēties ārpus īpašnieka vai turētāja teritorijas, taču ar priekšnosacījumu – kaķis ir sterilizēts un vakcinēts pret trakumsērgu.
Mājas (istabas) dzīvnieku īpašnieku pienākumi un tiesības ietverti vairākos Latvijas normatīvajos aktos – Veterinārmedicīnas likums, Dzīvnieku aizsardzības likums, 04.04.2006. Ministru kabineta noteikumi Nr.266 “Labturības prasības mājas (istabas) dzīvnieku turēšanai, tirdzniecībai un demonstrēšanai publiskās izstādēs, kā arī suņa apmācībai”. Šī raksta ietvaros veterinārā klīnika BIOVET piedāvā nelielu ieskatu gan normatīvajā regulējumā, gan lietderīgos ieteikumos, lai vairotu sabiedrības zināšanas par mūsu četrkājaino draugu dzīvi.
Mājdzīvnieka atsavināšana
Suni atļauts atsavināt, nākamajam īpašniekam nododot kopā ar mājas (istabas) dzīvnieka pasi:
1. Pēc astoņu nedēļu vecuma sasniegšanas un divas nedēļas pēc pēdējās vakcinācijas pret vīrusa izraisītām infekcijas slimībām, ja vakcinācija veikta sešu nedēļu vecumā, vai nedēļu pēc pēdējās vakcinācijas pret vīrusa izraisītām infekcijas slimībām, ja vakcinācija veikta astoņu nedēļu vecumā;
2. Pēc triju mēnešu vecuma sasniegšanas, ja dzīvnieks ir vakcinēts pret vīrusa izraisītām infekcijas slimībām un trakumsērgu, bet ne agrāk kā nedēļu pēc vakcinācijas.
Suņa īpašniekiem vai turētājiem ir pienākums nodrošināt, lai suns līdz četru mēnešu vecumam ir apzīmēts ar mikroshēmu, lai tam ir mājas (istabas) dzīvnieka pase un tas ir reģistrēts Lauksaimniecības datu centra mājas (istabas) dzīvnieku reģistra datubāzē. Ja suns līdz četru mēnešu vecumam tiek atsavināts, iepriekš minētais pienākums izpildāms līdz atsavināšanas brīdim uz atsavinātāja vārda.
Kaķi atļauts atsavināt, nākamajam īpašniekam nododot kopā ar vakcinācijas apliecību vai mājas (istabas) dzīvnieka pasi (ja dzīvniekam ir implantēta mikroshēma):
1. pēc 10 nedēļu vecuma sasniegšanas un vienu nedēļu pēc pēdējās vakcinācijas pret vīrusa izraisītām infekcijas slimībām;
2. pēc triju mēnešu vecuma sasniegšanas, ja dzīvnieks ir vakcinēts pret vīrusa izraisītām infekcijas slimībām un trakumsērgu, bet ne agrāk kā nedēļu pēc vakcinācijas.
Mājdzīvnieka parazīti
Mājdzīvniekam pastāv iespēja iedzīvoties parazītos – iekšējos un ārējos. Biežāk sastopamie iekšējie parazīti ir cērmes, ārējie – blusas. Lai uzturētu mājdzīvnieka un ģimenes veselību, mājdzīvniekam ir regulāri jāveic attārpošana, kā arī jāapstrādā pret blusām un ērcēm, ja mīlulis mēdz uzturēties ārā.
Attārpošana obligāti veicama arī 10 dienas pirms mājdzīvnieka vakcinācijas. Ieteicams attārpot mīluli 2 – 4 reizes gadā, atkarībā no tā, vai mājdzīvnieks dodas ārpus dzīvesvietas. Nereti nākas sastapties ar mājdzīvnieku saimnieku uzskatu, ka nav nepieciešams attārpot mīluli, kurš dzīvo iekštelpās un ārā nedodas, tomēr tas nav tiesa – ne vien dzīvnieks, bet arī cilvēks var būt dažādu parazītu pārnēsātājs. Mājdzīvnieka attārpošanai izmantojamas gan speciālas pastas, gan tabletes, gan pilieni skaustā, savukārt blusu un ērču iznīcināšanai atbaidīšanai – pilieni skaustā, speciālas kakla siksniņas un spreji. Attiecīgā līdzekļa deva tiek pielāgota atkarībā no dzīvnieka svara. Ir pieejami arī kompleksi pilieni skaustā un košļājamas tabletes, kas paredzēti gan visa veida iekšējo, gan ārējo parazītu un to oliņu iznīcināšanai.
Attārpojot mājdzīvnieku, ir ieteicams veikt attārpošanu arī mājas mīluļa cilvēku saimei.
Mājdzīvnieka vakcinēšana
Nav iespējams pilnībā izvairīties no saskares ar citiem dzīvniekiem vai bīstamu slimību pārnēsātājiem. Mājdzīvnieka aizsardzība pret infekcijām, kas apdraud tā dzīvību, ir gādīga saimnieka pienākums. Vakcinēt drīkst tikai klīniski veselus dzīvniekus.
Saskaņā ar standartas shēmu pirmā kaķēna un kucēna vakcinācija pret dažādiem vīrusiem tiek veikta 8 nedēļu (2 mēnešu) vecumā, atkārtota vakcinācija (revakcinācija) notiek 12 nedēļu (3 mēnešu) vecumā. Tāpat šajā vecumā obligāti veicama suņu, kaķu un mājas (istabas) sesku profilaktiskā vakcinācija pret trakumsērgu, ja vien praktizējošs veterinārārsts, ņemot vērā konkrētā dzīvnieka veselības stāvokli, nenosaka citu vakcinācijas laiku. Revakcinācija veicama saskaņā ar veterināro zāļu lietošanas instrukcijā noteikto kārtību (reizi 1 – 3 gados).
Mājdzīvnieka sterilizācija
Ja Jūsu plānos neietilpst mājdzīvnieka pavairošana, ir ieteicams veikt dzīvnieka sterilizāciju, lai izvairītos no nevēlamas dzīvnieka grūsnības, hormonu radītām neērtībām kā mājdzīvniekam, tā saimniekam, kā arī dažādam saslimšanām. Sterilizācija ir ķirurģiska operācija, kuras laikā dzīvniekam pilnībā vai daļēji izņem iekšējos dzimumorgānus un tādējādi pārtrauc dzīvnieka spēju radīt pēcnācējus. Tiek uzskatīts, ka šis ir dzīvnieka veselībai nekaitīgākais kontracepcijas veids.
Sterilizāciju vēlams veikt 6 mēnešu vecumā, tomēr to iespējams veikt arī vēlāk.
Pastāv arī ķīmiskās sterilizācijas iespēja – dzīvniekam zemādā tiek ievadīts preparāts, kas uz laiku bloķē dzimumhormonu veidošanos. Pēc medikamenta ievadīšanas, tēviņi kļūst neauglīgi 6 – 10 mēnešus. Šis process, atšķirībā no ķirurģiskas sterilizācijas, ir atgriezenisks process.
Veterinārārsta vizīte
Optimālā variantā veterinārārsts profesionālās darbības ietvaros ar pacientu tiekas, veicot vien vakcināciju. Tomēr neviens nav pasargāts no saslimšanas, tādēļ ir svarīgi, lai mājdzīvnieka īpašnieks būtu vērīgs un klātesošs sava mājdzīvnieka ikdienas gaitās, iepazīstot paradumus un raksturīgas izpausmes. Ir izdalāmas akūtas un hroniskas saslimšanas. Veterinārārsta palīdzība meklējama abos gadījumos, bet jo īpaši steidzami, ja dzīvnieks cietis negadījumā, dzīvniekam pēkšņi parādījušās tam neraksturīgas izpausmes kā spēcīga siekalošanās, elpošanas traucējumi, bieža vemšana / caureja u.c.
Dodoties uz veterinārārsta vizīti, līdzi jāņem dzīvnieks, mājas (istabas) dzīvnieka pase un/vai vakcinācijas apliecība, iepriekšējo izmeklējumu rezultāti un nozīmētā ārstēšana, ja tāda bijusi.
Ja paredzēts veikt ķirurģisku operāciju, ieteicams nebarot dzīvnieku 12 stundas pirms operācijas.
Mājdzīvnieka saimnieka 10 baušļi
Normatīvie akti nosaka sekojošus mājas (istabas) dzīvnieka īpašnieka vai turētāja pienākumus:
1. Nodrošināt, lai mājas (istabas) dzīvnieks (smaka, riešana vai gaudošana) netraucētu mājas vai apkārtnes iedzīvotājus;
2. Uzticēt mājas (istabas) dzīvnieka vešanu ārpus īpašnieka vai turētāja valdījumā vai turējumā esošās teritorijas tikai personai, kas spēj kontrolēt un savaldīt dzīvnieku, un nodrošināt, lai mājas (istabas) dzīvnieks neapdraud cilvēkus un dzīvniekus;
3. Apdzīvotu vietu teritorijā savākt sava mājas (istabas) dzīvnieka ekskrementus;
4. Sameklēt mājas (istabas) dzīvniekam citu īpašnieku, ja dzīvnieka turpmākā turēšana nav iespējama;
5. Vakcinēt mājas (istabas) dzīvnieku Veterinārmedicīnas likumā noteiktajā kārtībā;
6. Vedot mājas (istabas) dzīvnieku pie veterinārārsta, ņemt līdzi un uzrādīt veterinārārstam dzīvnieka identitāti apliecinošu dokumentu vai vakcinācijas apliecību (ja tāda ir);
7. Nododot mājas (istabas) dzīvnieku trešajai personai, sniegt informāciju par dzīvnieka labturības un turēšanas prasībām;
8. Glabāt un pēc dienesta vai sabiedriskās kārtības kontroles institūciju pieprasījuma uzrādīt ar mājas (istabas) dzīvnieku saistītos dokumentus (piemēram, mājas (istabas) dzīvnieka pasi, dzīvnieka izcelsmi apliecinošu dokumentu);
9. Ja mājas (istabas) dzīvnieka īpašnieks vai turētājs pilsētas vai ciema teritorijā vienā adresē tur piecus un vairāk vienas sugas siltasiņu mājas (istabas) dzīvniekus, kas ir vecāki par sešiem mēnešiem, viņš septiņu darbdienu laikā rakstiski informē par to Pārtikas un veterinārā dienesta teritoriālo struktūrvienību, norādot savu vārdu un uzvārdu, mājas (istabas) dzīvnieku sugu, skaitu, turēšanas vietas adresi un tālruņa numuru (ja tāds ir);
10. Mājas (istabas) dzīvnieka īpašniekam vai turētājam ir tiesības kopā ar mājas (istabas) dzīvnieku atrasties ārpus mājas (istabas) dzīvnieka īpašnieka vai turētāja valdījumā vai turējumā esošās teritorijas, ja mājas (istabas) dzīvnieks netraucē sabiedrību un nerada draudus cilvēku un citu dzīvnieku drošībai, veselībai un dzīvībai.
“Mēs atbildam par tiem, ko esam pieradinājuši.” Antuāns de Sent-Ekziperī
Kaķis, foto - Manki Kim, Unsplash