Jūs lietojat novecojušu pārlūkprogrammu, lapas funkcionalitāte var nedarboties. Mēs iesakām atjaunot Jūsu pārluprogrammu.

Lai dvēselei viegls ceļš – seno latviešu bēru tradīcijas

Dvēsele, Photo by Sharon McCutcheon on Unsplash

Dvēsele, Photo by Sharon McCutcheon on Unsplash

Mūsu senči zināja, ka nāve nav visa beigas. Arī pirms kristietības laikmetā viņi ticēja, ka aizgājēja dvēsele atstāj ķermeni un dodas uz citu pasauli. Kapu kultūra – kapusvētki, veļu mielasts, svecīšu vakars – latviešiem ir attīstīta un ļoti spēcīga. Mirušo piemiņas tradīcijas apliecina mūsu saikni ar senčiem – mēs vēlamies domās komunicēt ar viņiem, sajust viņu klātbūtni un paskatīties uz tālāko punktu, kas ir pēc nāves.

Bēru tradīciju jēga cauri laikiem

Protams, mūsdienās apbedīšanas tradīcijas ir mainījušās – ir gan valsts noteiktais regulējums, gan kristīgo konfesiju mācītāju vai laicīgo izvadītāju iesaiste. Mirušos vairs tikpat kā neizvada no mājām, kā tas bija senāk, un bēru rīkošanā arvien biežāk tiek iesaistīti profesionāli apbedīšanas pakalpojumu sniedzēji. Tomēr – pašos pamatos izvadīšanas rituāli laika gaitā nemaz tik ļoti nav mainījušies, un senču tradīciju iepazīšana palīdzēs mums saskatīt un izprast to dziļāko jēgu – aizgājēja un palicēju ceļu pie dvēseles miera.

Seno latviešu ieskatā cilvēka dzīvē bija trīs nozīmīgi pieturas punkti un tiem atbilstīgi rituāli – krustabas, vedības un bedības jeb kristības, kāzas un bēres. Pēdējos mūža godos – bedībās – piederīgie saskaras ar to, ka dzīvajā pasaulē ienāk daļa no mirušās pasaules. Starp citu, mūsu senču bailes no nāves nav bijušas tik izteiktas, kā tas ir mums – viņi ticēja, ka, cilvēka zemes mūžam beidzoties, dvēsele pāriet citā, Dieva pasaulē, un tas nav traģisks notikums. Arī raudāt pavadītājiem nebija vēlams, jo tad dvēselei grūtāk aiziet.

Atvadas no aizgājēja jeb vāķīšanas nakts

Latvieši bedības esot svinējuši trīs dienas. Aizgājēju pēc nāves beidzamo reizi nomazgāja pirtiņā. Pēc tam, kā liecina arheoloģiskie izrakumi, viņu ietērpj goda drānās – tautastērpā – un gulda mūža mājā. Pavadītāji bēru namā pulcējušies jau iepriekšējā dienā, uz tā saukto vāķīšanas vakaru. Atvērts zārks tika novietots klētī, rijā vai citā piemērotā telpā, un radi un pārējie pieaicinātie iet pie viņa pasērst, skaļi vai domās parunāties. Šis ļoti personiskais, pat mazliet pārpasaulīgais atvadu brīdis tad bija īstais laiks, kad domās uzdot aizgājējam kādu jautājumu, kas nav paspēts dzīves laikā, un kaut kādā smalkā, grūti nodefinējamā veidā arī saņemt atbildi.

Kamēr katrs individuāli atvadās no aizgājēja, pārējie vāķu vakarā ēda, dzēra, dziedāja, lustējas un noteikti pieminēja mirušo ar labu vārdu. Interesanti, ka dziesma “Jūriņ prasa smalku tīklu”, kas mūsdienās drīzāk tiek saistīta ar precībām, folkloras pētnieku skatījumā ir spēcīga atvadu dziesma – to dziedot, mēs ļaujam dvēselei iet, aizbraukt mirdzošā laivā pie Ziemeļa.

Vāķīšanas nakts tradīcija bijusi raksturīga daudzām pasaules tautām. Daļa laika gaitā no tās atteikušās, bet ne tuvu ne visas. Starp citu, arī Latvijā dzīvojošie romu kopienu piederīgie ko līdzīgu joprojām piekopj.

Bēres un kāzas – roku rokā

Otrajā dienā notika pašas bēres. Uz kapsētu nebrauca visa saime, turp devās galvenokārt vīrieši. Paši izraka kapu, apbedīja mirušo un noturēja pirmo nelielo mielastu. Pārbraucot mājās, bija tradīcija palicējus simboliski iepērt ar egļu zariņiem.

Tālāk, līdzīgi kā mūsdienās, sekoja bēru mielasts, ko centās sarīkot bagātīgu – galdā cēla zupu, gaļu, galertu, cepa baltmaizi.

Ja aizgājējs bija neprecēts puisis vai meita, tad bēru dienas vakarā pēc pusnakts bēru gods pārgāja kāzu godā un sākās kāzu izdarības. Jo cilvēks nevarēja aiziet no šīs pasaules, neizpildījis visu dzīves plānu.

Latviešiem bijusi svarīga vēl kāda tradīcija – pēdu izmīšana. Bērinieki zosu gājienā izstaigā celiņus, taciņas, kur mirušais staigājis, uzturējies un aizmin viņa pēdas ciet. Lai mājās paliek tikai dzīvās pēdas, un dzīvā pasaule, kas uz mirkli ir sašķobījusies, jo nāve atnākusi un kaut ko paņēmusi, atgriežas ierastajās robežās.

Dzīve turpinās – mantojuma lietas

Līdztekus ticībai smalkajai dvēseļu pasaulei, zemes lietās mūsu senči savukārt bija diezgan tieši, racionāli un bez liekas klīrības un sentimenta. Par to liecina trešā diena latviešu bēru tradīcijās - mantojuma dalīšana. Tas notiek brīdī, kad visa dzimta ir klātesoša – īsi, ātri un skaidri. Aizgājējs dzīves laikā bija izteicis savu gribu, un palicēji to ievēroja.

Pētnieki rakstos nav atraduši nekādas liecības par mūsdienās tik pašsaprotamajām tradīcijām kā kapu ziedi un vainagi (kaps tika apklāts ar egļu skujām), vai trīs smilšu sauju uzbēršanu. Tās acīm redzot ir nākušas klāt jaunākos laikos. Tāpat nekas nav minēts par 9 vai 40 dienām, kurās dvēselīte vēl ir klātesoša un tuvinieki lūdz par tās glābšanu - tas ir kristīgo konfesiju skatījums par dvēseles pēcnāves ceļu.

Ja esat piedzīvojuši skumjo tuvinieka aiziešanas brīdi un nepieciešams atbalsts cienījamu un mierinošu atvadu sarīkošanā, iesakām griezties pie apbedīšanas sniedzēja Efeja RS, kur iejūtīgi uzklausīs un iespēju robežās realizēs visas jūsu vēlmes.

Ielādējam...

Loading...
Loading...
Loading...
Loading...