Psihoaktīvās vielas un pusaudzis – kā pamanīt atkarību un kā ar to cīnīties?

Kad teju sācies jaunais mācību gads un mūsu atvases atgriezušās skolas gaitās un sen nesatiktu draugu lokā, arvien mazāk laika pavadot vecāku redzamības zonā, nevaram nerunāt jau iepriekš apspriesto jautājumu, kas nav zaudējis savu aktualitāti – narkotisko vielu klātbūtne jauniešu dzīvēs.

Lai arī joprojām pusaudžu vidū ir aktuālas alkohola un tabakas izstrādājumu atkarības, šoreiz lielāku vērību vēlamies vērst populārākās nelegālās psihoaktīvās vielas atkarībai – marihuānas jeb tā saucamās zālītes pīpēšanai. Šī atkarība diemžēl iegūst arvien jaunu popularitāti jauniešu kompānijās, jo kā liecina Eiropas Narkotiku un narkomānijas centra pētījumi, gandrīz 15% jauniešu Latvijā regulāri lieto marihuānu, un tā ir visizplatītākā narkotiskā viela jauniešu vidū mūsu valstī. Turklāt šeit būtu vietā atgādināt skarbo faktu, ka lielākoties gadījumos, kad cilvēks ir nonācis smago un nopietno psihotropo vielu atkarībā, tieši zālīte ir bijusi tā narkotiskā viela, ar ko viss ir sācies.

“Vecāki, esiet uzmanīgi un vērojiet savu bērnu,” norāda SIA “LASA MED” praktizējošais narkologs Dr. Ļevs Poluņins, kurš savā ikdienas praksē saskaras ar arvien pieaugošu gadījumu skaitu. Ārsts narkologs uzsver, ka pusaudžu vecumā psihoaktīvu vielu lietošanai sekas var būt daudz nopietnākas, jo tas ir dzīves posms, kad galvas smadzenes joprojām attīstās, un īpaši svarīga ir tieši prefrontālās garozas attīstība. Turklāt tā saucamajā pārejas vecumā ir daudz emocionālo pārdzīvojumu, un mums, pieaugušajiem, jāatceras, ka pusaudži ir daudz jūtīgāki pret emocionālo stresu.

Marihuānu iegūst no izžāvētām un sasmalcinātām kaņepju lapām un ziediem, tā līdzinās tabakai, bet krāsa ir zaļganbrūna. Smēķējot marihuānu, tiek iegūta šķietama eiforija, kad visa apkārtējā pasaule kļūst spilgtāka, bet apkārt dzirdamās skaņas patīkamākas. Zālīti uzpīpējis cilvēks kļūst redzami mierīgs un draudzīgs, daudz runā un smejas, tomēr tā kā marihuānas aktīvā viela ir tetrahidrokanabinols (THC), tās iedarbības izpausmes ir tieši atkarīgas no lietotāja tā brīža emocionālā stāvokļa un arī no apkārtējo cilvēku rīcības un reakcijas, kas tajā brīdī ir ar viņu. Marihuānas lietošana izraisa spēcīgu atkarību, kas līdzi var nest gan panikas lēkmes, šķietami nepamatotas bailes, halucinācijas, trauksmes sajūtu un pēkšņu apjukumu. Kombinācijā ar alkoholu zālīte var izprovocēt pat delīrija lēkmes vai pat psihozi. Statistikas dati liecina, ka marihuānu smēķējošiem cilvēkiem četrkārši pieaug risks sasirgt ar depresiju. Tāpat ilgtermiņā zūd koncentrācijas spējas, reakcijas ātrums, rodas atmiņas problēmas, var iestāties apātija, vienaldzība par sevi un apkārt notiekošo.

Galvenās pazīmes, ka Jūsu pusaudzis lieto (vai ir lietojis) marihuānu:

• Acis būs pirmais rādītājs - paplašinātas acu zīlītes un apsārtuši acu āboli, izteikti redzami acu zīlīšu kapilāri
• Nepamatota jautrība, smiekli bez iemesla
• Nesakarīga un pārmērīga runāšana
• Izteiktas slāpes, sausas mutes efekts
• Pastiprināta ēstgriba
• Traucēta koncentrēšanās un koordinācijas spēja
• Paātrināta sirdsdarbība
• Pazemināta ķermeņa temperatūra
• Bieži raksturīgs liels nogurums

Kā jārīkojas, ja konstatējat, ka Jūsu pusaudzim jau tā ir problēma?

Dr. Ļevs Poluņins uzsver, ka šajā brīdī liela loma ir tieši vecāku uzvedībai – tā nedrīkst būt provocējoša, kas paaugstina iespēju pusaudzim lietot psihoaktīvas vielas. Nedrīkst ignorēt vielu lietošanu vai mēģināt melot apkārtējiem, lai noslēptu pusaudža problēmas, tāpat nedrīkst vainot citus pusaudža uzvedībā, apvainoties uz pusaudzi vai vēl trakāk – palikt emocionāli vēsam pret viņu. Tā ir ļoti delikāta tēma, bet sarunai ir jānotiek. Ja pusaudzis pats stāsta par šo problēmu (kas jau ir liels solis pretim izejai), nedrīkst reaģēt pārāk emocionāli, jo šādos gadījumos vitāli svarīgi ir radīt bērnam emocionāli drošu vidi un sajūtu, ka par viņu rūpējas, nevis soda. Šāda pieeja veicinās to, lai bērns arī turpmāk varētu vairāk stāstīt par savām sajūtām, savukārt konfrontācija var traucēt, un no tās noteikti ir nepieciešams izvairīties. Vecākiem ir jāsaglabā miers, lai bērns var uztvert notiekošo kā sarunu, nevis kā sodu par izdarīto. Un, protams, šādās situācijās ieteicams ir vērsties pie speciālista.