Smeldzīgi un skaisti stāsti par Ziemassvētkos piedzīvotu brīnumu

Ziemassvētki ir gada skaistākais laiks. Neskatoties uz to, ka mūsdienās tie sev nes līdzi dažādus pienākumus, šie svētki tomēr saistās ar mieru, labestību un, protams, brīnumiem. Un Ziemassvētku brīnumu notiek ne tikai Holivudas filmās, bet arī šeit pat Latvijā. Turpmāk lasāmie stāsti tam ir lielisks pierādījums.

Vijas Ziemassvētku brīnuma stāsts:

Pēdējos trīs savas dzīves gadus es esmu pilnīgi pārliecināta, ka Ziemassvētku brīnumi tik tiešām eksistē. Mēs ar vīru gandrīz 15 gadus nevarējām tikt pie bērniņa. Izmēģinājām visu – no lūgšanām līdz mākslīgās apaugļošanas procedūrām. Nelīdzēja itin nekas. Bijām veikuši jau sešas mākslīgās apaugļošanas procedūras, viss velti. Ārsti bezspēcībā plātīja rokas. Un mēs nolēmām padoties. Gluži vienkārši vairs nebija spēka. Tuvojās Ziemassvētki. Lieki teikt, ka garastāvokļa nebija nemaz un visa dzīve bija sākusi likties pilnīgi bezjēdzīga. Vīrs vēlēdamies mani ( un sevi) mierināt bija nopircis biļetes uz Kanāriju salām. Nolēmām, kā dzīvē nomaldījušies cilvēki uzdzīvot labā viesnīcā un cauriem vakariem klīst pa krodziņiem. Un ne par ko nedomāt. Aizbraucām. Garastāvokli gan tas īsti neuzlaboja. Bet centāmies atpūsties. Kaut kad februāra sākumā konstatēju, ka manas mēnešreizes pazudušas. Saistīju to ar mākslīgās apaugļošanas procedūru laikā sabeigto veselību. Grūtniecības testus taisīt man jau sen likās bezjēdzīgi. Tomēr kad vēl pēc pāris nedēļām nekas nemainījās, negribīgi pieteicos pie ārsta. Un izrādijās, ka ES ESMU STĀVOKLĪ. Šķiet, ka nekad iepriekš dzīvē neesmu bijusi tik lielā šokā. Vienkārši nespēju tam noticēt. Un atklāti sakot- tam nespēja noticēt arī ārste. Pēc grūtniecības laika sanāca, ka esmu palikusi stāvoklī tajos drūmajos Kanāriju salu Ziemassvētkos. Meitiņu nosaucām par Ievu. Un Ziemassvētki mūsu visu dzīvēs ir ieguvuši pilnīgi citu jēgu.

Evijas Ziemassvētku brīnuma stāsts:

Pirms desmit gadiem es tiešām piedzīvoju Ziemassvētku brīnumu. Tādu, kā rāda filmās. Pirms šiem Ziemassvētkiem mana dzīve bija pārvērtusies tāda kā ellē. Es viena audzināju 3 gadus vecu meitu, kura nemitīgi slimoja. Man bija nomācošs un slikti apmaksāts darbs. Patiesībā mēs ar meitu knapi varējām savilkt galus kopā. Šī iemesla dēļ arī Ziemassvētki nekādu prieku neradīja. Izdomāju muļķīgus melus, kāpēc šogad nebrauksim pie radiem un abas ar meitu svētkos divatā palikām mājās. Patiesais iemesls, kāpēc nekur nebraucām bija naudas trūkums. Ar pūlēm biju sagrabinājusi naudu mazai dāvaniņai meitai un pieticīgām svētku vakariņām. Pirmajos Ziemassvētkos man palika žēl sevis un vēl vairāk - meitiņas. Salasīju mājās kādus nebūt dārzeņus, sasēju lentītēs un ierosināju meitai aizbraukt uz mežu sakārt eglītē dāvaniņas zvēriem. Vismaz kāds prieciņš. Meita sajūsmināti piekrita un mēs devāmies ceļā. Nekur tālu gan netikām. Mana savu mūžu jau godam nokalpojusī mašīna kaut kur Pierīgas meža neceļos vienkārši apstājās un nekustēja ne no vietas. Lādēju sevi par stulbumu un nesapratu ko tagad vispār iesākt. Skaidrs, ka būtu jāsauc auto evakuators un taksis, bet makā svilpoja pilnīgs vējš. No izmisuma apraudājos es un apraudājās arī meitiņa, rokās cieši turot zvēriem paredzētos gardumiņus. Ar šausmām sapratu, ka jāzvana draudzenei un jālūdz palīdzība. Viņa bija vienīgā, kas man to nekad neatteica. Kauns bija milzīgs, jo nebiju spējusi atdot vēl iepriekšējo parādu. Bet variantu nebija. Tajā brīdī, kad jau biju sameklējusi telefonā attiecīgo numuru, pie mums piestāja kāda ievērības cienīga apvidus automašīna un no tās izkāpa stalts vīrietis. Pat savā pilnīgajā izmisuma stāvoklī paspēju nodomāt, ka nekad dzīvē neesmu redzējusi tik skaistu vīrieti. Kungs pienāca pie mums un prasīja vai nav nepieciešama palīdzība. Es atbildēju, ka nē un nespējot vairs vispār par sevi valdīt izplūdu pamatīgās asarās. Vēl pēc brīža mēs sēdējām svešinieka siltajā mašīnā. Viņš bija sarunājis, ka kāds paziņa nogādās mājās manu lūzni, meita aizmugurējā sēdeklī draiski rotaļājās ar vīrieša suni un es nedaudz atguvusies no šoka mēģināju noskaidrot cik būs jāmaksā par automašīnas nogādāšanu mājas. Šarmantais vīrietis atbildēja, ka ne cik, jo esot taču Ziemassvētki un tas esot maziņš svētku brīnums. Atbildēju, ka sen vairs nekādiem brīnumiem neticu. Svešinieks pašpārliecināti noteica, ka tas drīz mainīšoties. Viņš mūs abas ar meitu nogādāja mājās un pateica paldies par šo tikšanos. Es diezgan pamatīgi apjuku. Mājās pirms gulēt iešanas sapņoju par to, cik lieliski būtu, ja man būtu tāds vīrietis – izskatīgs, gādīgs, uzmanīgs un laikam jau arī turīgs… Tad pati sevi aprāju par pusaudzes cienīgajām fantāzijām un iegrimu saraustītā miegā. No rīta kāds pie durvīm zvanīja. Nevienu negaidījām, nolēmu, ka varbūt kādam kaimiņam kas vajadzīgs. Prātam neaptverams bija mans pārsteigums, kad aiz durvīm ieraudzīju vakardienas svešinieku. Ar rūķa cepuri galvā un maisu pār plecu. Nedaudz pārvarējusi šoku, aicināju rūķa cepures nēsātāju iekšā. Viņš izvilka no maisa svētku gardumus, rūpīgi sakārtoja tos uz galda, zem mūsu mini eglītes nolika divas rūpīgi iesaiņotas dāvanas un aicināja mūs ar meitu piesēsties un tā kārtīgi iepazīstināt ar sevi. Abas ar stāvējām mutēm vaļā. Vakars pagāja siltās, atklātās un smeldzīgās sarunās. Ap pusnakti mans ‘’Santaklauss’’ devās mājās sniedzot reibinošu atvadu skūpstu. Un no rīta viņš atkal bija klāt. Šoreiz, lai aizvestu mūs pacienoties pie sevis. Pēc ilgiem laikiem nolēmu vienkārši ļauties. Pēc gada mēs apprecējāmies. Jā – tieši Ziemassvētkos. Jo tas ir mūsu laiks. Šobrīd mums ir jau trīs bērni, man ir savs veiksmīgs uzņēmums un pats lieliskākais vīrs pasaulē. Ja godīgi – es vēl joprojām neesmu droša vai viņš patiesībā nav Ziemassvētku vecītis. Tas īstais.

Interesanti:

Elīna Didrihsone parāda savu Ziemassvētku eglīti

Sirsnīgs stāsts par latviešu ģimeni, kurā zem viena jumta mīt Ādams un Ieva