Vai vecākiem būtu jāsaka "Piedod"?

"Lūdzu, piedod!" - īsi vārdi, kas pasaka daudz. Atvainošanās norāda uz to, ka cienām otra izjūtas un nožēlojam nodarīto. Kādās situācijās vecākiem būtu jāatvainojas bērniem, cik vecam bērnam vajadzētu atvainoties un kā tajā pašā laikā neieslīgt pārlieku lielā vainas izjūtā un atvainošanās bezgalīgumā?

Atvainoties vajag, bet jāpasaka vairāk

Atvainoties nav viegli, taču, lai atvainošanās iegūtu dziļāku jēgu, ir svarīgi arī pateikt, par ko atvainojamies, piemēram "piedod, lūdzu, man nebija taisnība" vai "piedod, lūdzu, es pārkāpu mūsu norunu, bet apsolu, ka turpmāk centīšos to ievērot". Tādās situācijās bērns dzird un saprot, par ko vecāks viņam atvainojas. Tas māca arī bērnam pašam atvainoties - ne tikai formāli, bet saprast un aizdomāties, par ko īsti šī atvainošanās ir. Ar īsu, bet konkrētu atvainošanos sniedzam gan atvainošanās žestu, gan izpratni, par ko atvainojamies.

Situācijas, kad vecākiem būtu jāatvainojas bērnam

Kā norāda speciālisti, vecākiem būtu jāatvainojas par katru savu rīcību, kurā viņi ir vainīgi, neatkarīgi no tā, cik bērnam ir gadu vai mēnešu. Bērns, kurš vēl nerunā, tāpat saprot. Piemēram, ja vecāks nejauši, ģērbjot zīdaini, ieskrāpē viņam, būtu jauki, ja pieaugušais mazo piekļautu sev klāt un īsi atvainotos. Tas veicinās ciešākas attiecības ar mazuli un var nostiprināt paradumu atvainoties par nodarīto, nevis šādas situācijas vienkārši ignorēt.

Ja emociju varā vecāki ir pateikuši lietas, ko nožēlo

Mēs visi esam cilvēki un, saprotams, ka arī vecāki nogurst un emociju vai noguruma brīžos pasaka bērnam kaut ko tādu vai tādā intonācijā, kā nemaz nedomā. Arī šī ir situācija, kuru nevajadzētu ignorēt un atstāt novārtā, bet gan atvainoties: "Piedod, es šodien darbā biju ļoti nogurusi, un man ir žēl, ka es ar tevi tik asi runāju." Vecākiem jāatzīst, ka tā ir bijusi kļūda, un jāpaskaidro, kāpēc tā notikusi. Tādā veidā bērnam tiek mācīts, ka tas ir iemesls, par ko atvainoties.

Ja vecāki ir kaut ko izdarījuši netīšām

Ja vecākiem nejauši ir gadījies saplēst vai sabojāt kādu bērna mantu, arī par to ir jāatvainojas. Tas, ka lieta ir sabojāta nejauši, nenozīmē, ka par to nevajadzētu atvainoties. Pat ja liekas, ka tas ir nieks, bērnu var apbēdināt pat mazas figūriņas saplīšana vai iemīļotā apģērba sabojāšana. Šādā gadījumā vecākiem ir nevis jāvaino apstākļi, kāpēc tā ir noticis, bet godīgi jāizsaka nožēla un jāpajautā bērnam, kā šo zaudējumu var kompensēt.

Ja nav glabāts vecākiem uzticētais noslēpums

Gadās, kad bērns uztic noslēpumu kādam vai abiem no vecākiem, taču vecāks to pastāsta vai nu otram vecākam, vai vēl kādam citam. Tādā gadījumā ir jārēķinās, ka tā ir nopietna situācija un vecākam būs ne tikai jāatvainojas, bet arī jābūt gatavam, ka būs vajadzīgs laiks, līdz viņš atjaunos bērna uzticēšanos. Savukārt, ja noslēpums ir nopietns un par smagām tēmām, kurās varētu būt nepieciešama speciālistu iesaiste, būtu vēlams iedrošināt bērnu, lai mudinātu šo lietu risināt visai ģimenei kopā.

Ja vecāki nejauši pārkāpj privātuma robežas

Bērnam pieaugot, vecākiem var gadīties nejauši pārkāpt privātuma robežas. Pienāk brīdis, kad bērns vēlēsies, lai, ienākot viņa istabā, vecāki pieklauvē. Vecākiem ir jāvēro šīs robežas, un, ja sanāk tās pārkāpt, vajadzētu atvainoties.

Kad vārds “Piedod” ir par daudz?

Atvainošanās ir vajadzīga, taču, ja vecāki sāk pārlieku daudz paskaidrot un izklāstīt savu nožēlu, bērnam var tikt iedota nevajadzīga vara, un viņš var sākt ar aizvainojumu mēģināt dabūt sev kādu labumu. Ar vienu atvainošanos un īsu izklāstu, par ko vecāks atvainojas, ir pietiekami, nav nepieciešams ieslīgt garās diskusijās vai sevi šaustīt par senākiem notikumiem. Ja vecāks vienu reizi aizkavējas darbā un nokavē bērna izņemšanu no dārziņa, pietiek ar vienu īsu, bet patiesu atvainošanos pēc šā notikuma, un nav vajadzīgs vēl gadiem par to atvainoties.

Lasi arī šos rakstus:

• Kā veidot bērna pašapziņu?
  
• Ar kādiem izaicinājumiem saskaras tēvi mūsdienās?
  
• Brīžiem jūtos kā slikta mamma: vai tas ir normāli?
  
• Vecāku iesaistes nozīme attālinātajā mācību procesā.