Doties garākā velobraucienā plāns bija jau sen. Līdz šim bija braukti krietni īsāki gabali, šoreiz tēmējām uz 100 km (sanāca vairāk), tādēļ meklējām taisnu un viegli braucamu ceļu. Izvēle krita uz zaļo dzelzceļu, kas ved uz Gulbeni. Reiz šeit aktīvi kursēja vilciens, bet sliedes jau labu laiku netiek izmantotas un tagad te par dzelzceļa vēsturi liecina vien taisna, stingra seguma taka.
Mēs ceļu sākām no Melturiem, bet patiesībā iespējams uzsākt jebkurā posmā – piemēram, no Ieriķiem, no Jaunpiebalgas vai jebkuras citas pieturas.
Uzreiz jāsaka – šis nebija brauciens, kurā vērot skaistas ainavas, ja vien neplāno nogriezties no dzelzceļa uz kādu brīdi, lai aplūkotu tā tuvumā esošās apdzīvotās vietas. Toties dabas šeit – pa pilnam. Satikām gan stirnas, gan pāris čūskas – gan beigtas, gan dzīvas. Pa ceļam bija arī lieliska vieta, kur varēja nopeldēties. Google karte rādīja, ka tas esot Gulbenes ezers, bet tas atradās netālu no Dzērbenes, pavisam ne tuvu pilsētai, kas nes Gulbenes vārdu.
Pie Jaunpiebalgas bija jauka piknika vieta ar galdiņiem. Ja brauktu otrreiz, noteikti plānotu divu dienu braucienu un šajā vietā, kas atrodas gandrīz pusceļā, celtu telti – tā būtu iespēja gan apskatīt tuvāko apkaimi un redzēt ko vairāk nekā tikai dzelzceļa taku, gan arī atpūsties.
Ieturējuši maltīti, turpinām ceļu. Patiesībā ceļš ir taisns, reljefs līdzens, segums - stingrs un viegls braukšanai, vien pāris vietās bija smilšu sanesumi. Lielākais pārbaudījums laikam ir karstums – šajā dienā termometra stabiņš jau tuvojas 30 grādu atzīmei. Taču esam bruņojušies ar ūdeni, liekam uz pleciem mitrus, vēsus dvieļus, galvā slapju galvassegu - tas lieliski pasargā no pārkaršanas un palīdz izturēt. Ja diena ir ļoti karsta, jārēķinās, ka šis ceļa posms nav pats vieglākais, jo tikai nedaudzas vietas ir ēnainas. Lielākoties taka ir klaja, saulaina, bez kokiem, kuru ēnā patverties. Tādēļ ik pa brīdim nogriežamies sānceliņā.
Patīkamu motivāciju turpināt ceļu radīja kilometru stabiņi, kas rāda attālumu līdz galapunktam. Nekad iepriekš neiedomājos, ka šie kilometru stabiņi mani tik ļoti varētu iepriecināt!
Neesam rūdīti sportisti un nesteidzamies, Gulbeni sasniedzam pievakarē, patīkami noguruši un gandarīti.
Secinājumi:
- Ir vērts ņemt līdzi telti un plānot šo posmu ar nakšņošanu, ja ir vēlme pa ceļam nogriezties no dzelzceļa un apskatīt citas apdzīvotas vietas tuvumā.
- Karstā laikā – jādomā par piemērotu apģērbu, ūdeni, galvassegu un noteikti kādu slapju dvieli līdzi, kas palīdzēs atvēsināties.
- Šis noteikti nav ceļš, kurā ieteiktu doties ar maziem bērniem. Vismaz ne pilnā tā garumā (pa atsevišķiem posmiem, iespējams, ka var mēģināt).
- Ir vērts padomāt par ērtu velokrēslu vai speciālajām velobraucēju biksēm ar polsterētu dibena daļu.
- Noteikti līdzi jāņem pumpis un avārijas komplekts riteņa ātrajam remontam. Mums noderēja, jo viena no riepām ceļā cieta.
Ja esi šeit – apskati skaistākās vietas arī tuvumā:
- Vecgulbenes pils pašā pilsētas sirdī
- Skaistā Stāmerienas pils, uz kuru vari aizbraukt arī ar Alūksnes bānīti, palikt šeit un vēlāk turpināt ceļu uz Alūksni…
Arī Alūksnes pusē daudz interesanta:
- Ates muzejs Alūksnes novadā
- Ziemeļvidzemes skaistākie skatu torņi Alūksnes pusē
- Zipline nobrauciens pār Alūksnes ezeru
- Zeltiņu raķešu bāze
Nelaid garām iespēju uzzināt par citām lieliskām atpūtas vietām Vidzemē - pieseko Facebook grupai Apceļo Vidzemi!
Zaļais dzelzceļš, foto:1188