Vienmēr jābūt plānam A, B un C. Psihoterapeits Utināns par mobingu un apsaukāšanos

Kāda ir atšķirība starp apsaukāšanos un mobingu? Kā identificēt mobingu un kā uz to reaģēt? Laikā, kad internetā parādās arvien vairāk anonīmu nelabvēļu, ir svarīgi saglabāt mieru. Tāpat ārsts – psihoterapeits un Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras docētājs Artūrs Utināns norāda, ka tādās situācijās vienmēr nepieciešams kā plāns A, tā arī B un C.

“Es iedalītu tā – ir apsaukāšanās un ir mobings. Piemēram, apsaukāšanās ir vairāk skolā, starp skolēniem. Pieaugušo pasaulē ir vairāk sarkasma, ironizēšanas, otra pavilkšana uz zoba, iesmiešana, ieņirgšana. Tas parasti ir viens cilvēks pret vienu cilvēku. Apkārt ir daudz runu, ka ir slikti, ka bērni skolā apsaukājas. Ko tad darīt ar tiem bērniem, kas apsaukājas? Tomēr galvenā apsaukāšanās būtība ir tāda – tā ir konkurences forma,” pauž Utināns.

“Bērni savā starpā konkurē, kuram stilīgākas drēbes, kurš stiprāks, kurš ātrāk skrien, kas labāk pārzina matemātiku. Ar apsaukāšanos ir tas pats, tā tiek realizēta konkurences formā – kurš veiksmīgāk ar frāzēm, vārdiem iebāzīs savu pretinieku maisā,” norāda psihoterapeits.

“Es atceros savu laiku skolā, mani arī apcēla par uzvārdu, saukāja par “uti buti”, jo mans uzvārds ir Utināns, bet nekas īpašs tajā nav. Jāmācās apsaukāties pretim. Ja tu pārdzīvo, ka tu lēnāk skrien – trenējies skriešanā. Ja tu pārdzīvo, ka kāds ir labāks matemātikā, tad trenējies matemātikā. Ja jūti, ka nevelc līdzi matemātikā, tu vari uz iet uz cīņu sporta veidiem un teikt, ka toties esi stiprākais,” paskaidroja Utināns.

“Tiesa, tas pats ir ar apsaukāšanos. Tā problēma ir tā, ka vecāki nemāca bērniem, kā atbildēt uz apsaukāšanos. Kā zināms, tādas konkurences formas ir diezgan izteiktas biznesā un politikā. Daži politiķi to dara vairāk, piemēram, Donalds Tramps. Apsaukāšanās ir nepieciešama iemaņa. Tā vietā, lai pārdzīvotu, ka tevi apsaukā, pirmkārt, iemācies apsaukāties pretim. Tā ir būtiska dzīves vajadzība, meistarība. Kur rodas problēma, ja vecāki neizskaidro? Ja mani apsaukā, tad mani atstumj vai esmu neadekvāts. Ja veidojas tāda veida pārliecības apsaukāšanās dēļ, vecāki nav spējuši pareizi kopā ar bērnu atrisināt šo situāciju,” pauž ārsts.

“Es zinu vienu ģimeni, kur tika apsaukāts bērns. Viņi izspēlēja lomu spēles, mājās trenējoties, ko atbildēt uz apsaukāšanos un nedēļas laikā apsaukāšanās beidzās. Dažreiz vajag tikai drusku patrenēties. Tas ir viens no cilvēku instinktiem,” uzskata Utināns.

“Mobings, manā skatījumā, ir tad, ka daudzi cilvēki vēršas pret vienu. Un tas jau ir grūtāk. Kamēr tu atbildi vienam, tikmēr otrs kaut ko pasaka. Kamēr tu izdomā atbildi otram, tikmēr jau trešais ko pasaka. Vienvārdsakot, grupa apvienojas pret vienu cilvēku. Ja piekopj mobingu vai apsaukāšanos, cietušie parasti saka: “Redz, cik viņi slikti! Viņi apsaukājas,” bet cilvēki nepiedomā pie tā, kā reaģēt uz apsaukāšanos vai mobingu. Kāds tādos gadījumos varētu būt plāns A, B un C?” sacīja psihoterapeits.

“Piemēram, ziņot kādam, pacelt to oficiāla līmenī darba sapulcē. Tomēr mobings pamatā notiek, jo cilvēkiem ir būtiska īpašība veidot koalīcijas. Tā ir iedzimtā īpašība no dabas. To dara visi sociālie dzīvnieki, piemēram, pērtiķi. Ne velti Aristotelis sauca cilvēkus par politiskajiem dzīvniekiem.”

Kādi vēl varētu būt plāni, ja pret cilvēku vērš mobingu vai apsaukājas? Ārsts norāda, ka, pirmkārt, “jāuzdod sev jautājums, kāpēc man nav koalīcijas? Kāpēc mans “ienaidnieks” izveidoja koalīciju, bet es te stāvu viens? Tātad ir grūtības izveidot draudzību, dabūt savā pusē cilvēkus. Ja ir divas koalīcijas darbā vai skolā, es nevarētu teikt, ka tas būtu ideāls risinājums, tomēr dzīvē tā notiek visbiežāk. Ja darba vietā vai skolā veidojas koalīcijas, kas paliek diezgan niknas, tā visbiežāk ir vadības problēma. Vadībai būtu jāizdomā risinājums sliktam mikroklimatam. Atrisināt pilnībā to nevarēs, jo agresija un konkurēšana ir cilvēka dabā, tomēr var situāciju mīkstināt,” pauž ārsts.

“Apsaukāties, iemest pretinieku kaunā arī ir jāmāk. To var veidot mazāk apvainojošā formā. Vai atbildot ar to pašu. Jau Bībelē rakstīja: “Brāļa acī skabargu redz, savā acī baļķi nesaredz.” Ja kāds ko pārmet, visticamāk viņš pats dara līdzīgi. Ja mani apsaukā un es nezinu, ko darīt, galvenais jautājums ir: “Kādas iemaņas man pietrūkst? Kāpēc es nemāku tikt ārā no šīs situācijas?””

Naidīgie komentāri vienmēr ir bijuši un, protams, visbiežāk cilvēks pat nav sapratis un iedziļinājies pirms komentējis. Kā to uztvert?

“Kognitīvajā terapijā ir jēdziens “personalizācija”. Tā ir domāšanas kļūda. Ja kāds cilvēks ko saka, pieminot mani, tātad, jo sāpīgāk to uztveru, jo vairāk to personalizēju – it kā tam cilvēkam būtu taisnība. Veselīga kritikas uztvere – es spēju diferencēt, vai kritika ir pamatota vai ne. Ja kritika ir pamatota, es pats esmu ko nepareizi sapratis. Tad cilvēkam ir jāpasakas, jo tas ļauj man attīstīties. Ja redzu, ka cilvēks pārprot situāciju, tad cilvēks maldās vai ir emocionāli nestabils, viņam nepieciešams kaut kur izlikt agresiju,” norāda Utināns.

“Daudzi anonīmie komentāri internetā ir no tā saucamo sazvērstības teoriju piekritējiem, piemēram, “ja tu tā runā, tad tev kāds maksā”. Ir skaidrs, ka tie cilvēki maldās, tāpēc jāizvērtē, vai ir vērts iesaistīties tāda veida diskusijās,” paskaidro ārsts.