Aizvadītajā nedēļā Saeimas deputāti pirmajā lasījumā atbalstīja grozījumus Izglītības likumā, kas paredzētu trīs gadu laikā atteikties no pamatizglītības apguves tālmācībā. Šāds lēmums – atteikties no tālmācības iespējas – raisījis lielas diskusijas sabiedrībā, un savu viedokli izteicis arī jauniešu atbalsta centru “OPEN” dibinātājs un vadītājs Edijs Klaišis, kurš ikdienā strādā ar neapskaužamos apstākļos nonākušiem bērniem.

Patlaban tālmācībā var mācīties no 1. klases, taču tālmācības izglītības iestāžu 9. klašu skolēnu zemie rezultāti centralizētajos eksāmenos Saeimā raisījuši diskusijas par nepieciešamību noteikt, ka šajā mācību formā var mācīties tikai vecākajās klasēs.

Izstrādātais likumprojekts paredz, ka pirmsskolas izglītības un vispārējās pamatizglītības programmas īstenotu tikai klātienē. Tālmācībā varētu iegūt tikai vidējo izglītību. Vispārējās vidējās izglītības programmu īstenošanu tālmācībā regulētu valdības noteiktie nosacījumi. Parlaments tāpat rosina izslēgt neklātienes izglītības formu.

Klaišis norāda, ka, pirms ķerties klāt tālmācībai, Izglītības un zinātnes ministrijai un Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrībai (LIDZA) vajadzētu sakārtot savu “saimniecību”:

Šobrīd notiekošais attiecībā uz tālmācības ierobežošanu izskatās pēc “Mēs nevis sakārtosim savu saimniecību un novērsīsim tajā trūkumus, bet gan “piegriezīsim skābekli” mūsu konkurentiem”.

Viņš paskaidro savu viedokli: “Lielākajai daļai mūsu jauniešu, kuri ir pārtraukuši mācības, mācību pārtraukšanas iemesls ir bijis pedagogu pazemojošā attieksme. Tie balss ieraksti, ko esmu dzirdējis ir drausmīgi. “Zinot, kāda ir tava māte, ko var gribēt no tevis” ir maigākais no dzirdētā. Ir vēl viena daļa mūsu jauniešu, kuri mācības ir pametuši praktiska iemesla dēļ - viņiem nav pienācīga apģērba, ko vilkt mugurā. Šeit es pieminēšu vienaldzību ar kādu es saskaros regulāri.”

Klaišis min divus piemērus – aizvedot pie acu ārsta kādu jaunieti, kurš nonācis atbalsta centrā, tika secināts, ka viņa redze ir -4,75, taču puisim nekad mūžā nav bijušas brilles. Savukārt otrajā piemērā kāds jaunietis teju visu mācību gadu uz skolu nostaigājis vienos apavos, kam noplīsusī zole ar skoču bija pielīmēta klāt.

“Man nekad neviens neiestāstīs, ka skolā abus šos gadījumus nepamanīja. Skolai nav resursu, lai palīdzētu? Parādiet man kaut vienu skolotāju, kuram nav mobilais telefons. Mobilais telefons ir lielisks resurss, ar kura palīdzību var sazināties ar iestādēm un organizācijām, kurām ir iespējas šādiem jauniešiem palīdzēt. Ir vajadzīga vēlme palīdzēt, pārējais ir tikai “tehnikas” jautājums,” norāda Klaišis.

Viņaprāt, politiķu izteikumi par jauniešu izglītības svarīgumu ar reālajām darbībām nesakrīt: “Mums ir jāpriecājas par katru jaunieti, kurš atgriežas mācībās. Šiem jauniešiem tālmācība ir vienīgā iespēja, kā tajās atgriezties, jo mēs viņus fiziski atpakaļ skolā nedabūsim. Mēs pieaugušie taču arī neatgriežamies tur, kur esam dabūjuši pa purnu, vienalga fiziski, vai emocionāli.”

Klaišis norāda, ka tālmācības jautājuma gadījumā nebūtu iespējams noteikt izņēmumus ar jauniešiem, kuri tomēr varētu turpināt mācīties attālināti, jo lielākajā daļā gadījumu bērns nevienam nesūdzēsies par skolotāju attieksmi vai materiālu neesamību, kā dēļ pametis mācības.

Ja godīgi, tad atbildīgo atrautība no realitātes sāk biedēt arvien vairāk,

tā Klaišis.