Inese ar Uldi iegājuši vēsturē kā pēdējais pāris, kurš tika salaulāts VEF kultūras pilī. Kāzu dienā notika negaidīts pavērsiens, kura rezultātā kāzas gandrīz nenotika. STV pirmā! kampaņas “Jāvārds, kas dzīvo sirdī” dalībniece Inese padalījās ar savu visnotaļ neparasto, bet skaisto kāzu stāstu, kas aizsākās 1981. gada 5. decembrī.
“Mēs ar manu vīru Uldi apprecējāmies 1981. gada 5. decembrī, taču ...gandrīz neapprecējāmies. Ar savu topošo vīru Uldi iepazināmies 1981. gada 12. jūlijā un jau 31. augustā Uldis aizveda mani uz Alunāna ielas "zaksu" pieteikties laulībām. Biju Iemīlējusies Uldī no pirmā acu skatiena un tas nemaz nelikās sasteigti. Uldis un visa viņa ģimene bija "Vefieši" un Ulda lielākā vēlme bija laulāties VEF Kultūras pilī, kas arī man likās jauki. Vienīgais datums, kad vēl bija iespējama laulību reģistrācija VEF Kultūras pilī, izrādījās 1981. gada 5. decembris. Tā bija pēdējā reize, kad VEF Kultūras pilī tika reģistrēti pāri. Pēc tam VEF Kultūras pils laulību reģistrāciju zāle tika slēgta uz visiem laikiem.
Strauji tuvojās mūsu kāzu diena, tika šūta kāzu kleita, saaicināti kāzu viesi.
Kāzu dienas rīts bija apmācies un lietains, bet tas omu nebojāja. Ap mani rosījās frizieris un tiku ietērpta savā kāzu rotā. Tad man pakaļ ieradās mans līgavainis un izpušķotā Volgā devāmies uz VEF Kultūras pili. Tur mūs jau gaidīja mūsu kāzu viesi."
Visi priecīgā noskaņojumā devāmies paziņot, ka esam klāt, taču .. kā izrādījās, mūs tur negaida! Mēs neesot laulājamo sarakstā un mūsu dokumenti neesot atvesti. Un tad mūsu vedējmāte pēkšņi kaut ko atceras un saķērusi galvu saka, ārprāts, ārprāts, nu ir nepatikšanas, jo .. kā izrādās, mūsu radi uzzinājuši, ka grasāmies laulāties ziemā un vēl pie tam tik īsā laikā pēc iepazīšanās, nosprieduši, ka kāzas jāpārceļ uz vēlāku siltāku laiku. Vedējmāte sazvanījusi Alunāna ielas “zaksu” un lūgusi mūsu laulību pieteikumu atlikt malā.
"Tā nu bijām ieradušies un... ko nu?
Redzot mūsu lielo satraukumu VEF Kultūras pils darbinieki centās mums palīdzēt labot šo kļūmīgo situāciju, sazvanīja Alunāna ielas “zaksu” un vedējmāte ar mūsu izpušķoto Volgu devās pakaļ mūsu dokumentiem.
Mēs draudzīgā bariņā kāzu viesu ielenkumā sēdējām un noskatījāmies, kā mums garām uz reģistrāciju dodas pāris pēc pāra un priecīgi nāk ārā no laulību zāles.
Tā kļuvām par pēdējo pāri, ko reģistrēja VEF Kultūras pilī. Mūsu viesi mums pareģoja, ka pēc šiem piedzīvojumiem būsim nešķirami.
Mājupceļš mūs apveltīja ar baltā sniega sagšā tītu pasaku.
Mēs esam kopā – nu jau var teikt – ka četrdesmit divus gadus."
Ja arī Tu vēlies dalīties savās sajūtās un, iespējams, laimēt romantisku atpūtu diviem, sūti savu kāzu stāstu, video vai foto uz stvpirma@gmail.com.
Iedvesmojies arī no šiem stāstiem:
“Mūžīgi mūžos – mēs!” Romanovu maģiskās dienas stāsts
Foto: privātais arhīvs