Latvijā katru gadu noslīkst vidēji 136 cilvēki, no kuriem aptuveni katrs devītais ir bērns vai jaunietis vecumā no pieciem līdz 24 gadiem, liecina Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) dati.

No 2013. līdz 2021.gadam noslīkuši 89 bērni vecumā līdz 19 gadiem, lielākā daļa no tiem - 15 līdz 19 gadus veci pusaudži un bērni līdz četru gadu vecumam. Dati liecina, ka visbiežāk bērni slīkst atklātās ūdenstilpēs - no 2013. līdz 2021.gadam dīķī noslīkuši 23 bērni, upē - 19 bērni, bet jūrā - astoņi bērni. Jaunāki bērni noslīkst gan ārtelpu, gan iekštelpu baseinos vai nenorobežotās piemāju ūdenstilpēs.

Tāpat statistikas dati liecina, ka 2020.gadā 61 cilvēks guvis traumas, atpūšoties pie ūdens vai atrodoties ūdenī. Visvairāk traumu ieguvušas personas 35-39 gadu un 15-24 gadu vecumgrupās, visbiežāk - vīrieši.

SPKC skaidro, ka, ierīkojot peldvietu, ir jāapzinās visi ārējie riski, kuri var rasties un radīt apdraudējumu peldvietas apmeklētājiem. Dažādi riski ir peldvietās, kuras ierīkotas piekrastes ūdeņos un peldvietās, kuras ierīkotas iekšējos ūdeņos, proti, ezeros, upēs un dīķos. Katrā no ūdenstilpēm ir savi ārējie riski. Piemēram, ezeros un dīķos tie ir dūņu slāņa veidošanās, ūdens augu izplatīšanās, ūdenslīmeņa svārstības, atkritumu, koku zaru nonākšana ūdenī. Ierīkojot peldvietu dīķī, būtu jāparūpējas par to, lai tā nebūtu pieejama maziem bērniem vai bērniem, kuri neprot peldēt. Īpaši tādos gadījumos, kad ūdenstilpne atrodas tuvu apdzīvotām vietām.

Upēs galvenais apdraudējums ir straumes stiprums. Straumes var radīt tādus riskus kā peldētāju un priekšmetu pārvietošana. Tāpat pie apdraudējuma var minēt ūdens līmeņa svārstības, proti, pieaugot ūdens līmenim, pamatā vienmēr pieaug arī straumes stiprums. Ierīkojot peldvietu upē, ir jāņem vērā, ka tuvāk upes vidum pamatā vienmēr straumes stiprums būs lielāks. Upēs ir arī apgrūtināti glābšanas darbi.

Savukārt, ierīkojot peldvietu jūrā, jāņem vērā, ka viļņošanās ietekmē var mainīties sēkļu konfigurācija. Tas nozīmē, ka starp sēkļiem var veidoties dziļas bedres. Peldsezonas laikā, vairākkārtīgi mainoties gultnei, piekrastes ūdeņos nepārtraukti ir jāveic boju stāvokļa monitorēšana - jāpārbauda, vai tās atrodas atbilstošā dziļumā un nepieciešamības gadījumā bojas jāpārvieto. Tas pats attiecās arī uz citām peldvietām, kur ir aktuālas ūdens līmeņa izmaiņas.

SPKC norāda, ka peldvietas ūdens daļai jābūt ar lēzenu kritumu, lai nodrošinātu pakāpenisku ienākšanu ūdenī kā pieaugušajiem, tā arī bērniem. Turklāt peldvietas dziļumam ir jābūt tādam, lai varētu ierīkot bērnu sektoru, proti, izlikt bērnu bojas līdz 70cm dziļumam.

Peldvietas izmēriem ir jābūt tādiem, lai tajā varētu atrasties un peldēt optimāls cilvēku skaits. Ierīkojot nepietiekami plašu peldvietu, kurā nepietiek vieta visiem peldēt gribētājiem, var izprovocēt peldēšanu ārpus peldvietas, kur tas vairs nav droši. Peldvietas izmēriem jābūt tādiem, lai cilvēki patstāvīgi varētu atgriezties krastā.

Savukārt gultnei jābūt cietai, bez dūņām un atbrīvotai no zemūdens priekšmetiem, piemēram, zariem, akmeņiem, stikliem, dažādām konstrukcijām.

SPKC atzīmē, ka būtu vēlams, lai lielāko dienas daļu peldvietas sauszemes un ūdens daļas tiktu apsauļotas. Tajā pašā laikā, jābūt iespējai patverties ēnā. Tāpat vēlams, lai katrā peldvietā būtu glābējs. Ja peldvietā ir paredzēts glābšanas dienests, tad skatu torni vai glābšanas staciju jānovieto tā, lai saules stari pēc iespējas neatrastos pretī postenim. Tas ir nepieciešams, lai, veicot ūdens daļas novērošanu, glābēji netiktu žilbināti ar saules stariem, lai peldvieta būtu pārredzama.

Vienlaikus SPKC aicina neveidot laipas peldvietas ūdens un sauszemes daļā. Koka konstrukcijas ūdens ietekmē ātri bojājas - koks sāk pūt, no koka atslāņojas naglas un skrūves. Minētās būves rada papildus risku traumēties un provocē lēkšanu ūdenī. Vēlams atturēties no koka laipu izveides arī sauszemes daļā. Pārvietojoties pa to basām kājām, bieži tiek gūtas traumas, proti, ierautas skabargas, nobrāztas ķermeņa daļas.