Bērna gaita, Photo by Tatiana Twinslol from Pexels
Mazuļi nereti, kad sāk staigāt, skrien uz pirkstu galiem. Lielākoties šī parādība ar laiku pāriet, tomēr nereti ārsti un fizioterapeiti norāda, ka staigāšana uz pirkstu galiem ilgstoša mazam bērnam nav vēlama. Apskatīsim - kādi ir iemesli, kādēļ bērns staigā uz pirkstgaliem, kad to ignorēt, bet kad jāsāk satraukties, kā arī sniegsim dažus noderīgus padomus, kā palīdzēt bērnam iemācīties spert solīšus uz pilnas pēdas, lai nodrošinātu viņa pareizu attīstību.
Kādēļ mazi bērni staigā uz pirkstgaliem?
Staigāšanai uz pirkstgaliem var būt dažādi cēloņi. Dažkārt bērnam šķiet, ka viņš tā labāk spēs saglabāt līdzsvaru, citreiz viņam tīri fiziski nepatīk saskare ar grīdas virsmu – raupji dēļi vai nelīdzens paklājs mazajām kājiņām ne vienmēr ir patīkams un bērns intuitīvi izvairās no pilnas pēdas likšanas uz grīdas.
Taču ir arī citi apstākļi, kas ir daudz nopietnāki – piemēram, muskuļu distrofija vai cerebrālā trieka, kas izraisa saspringumu un maina muskuļu darbību. Tādēļ bērnam, iespējams, ir grūti vai pat neiespējami dabūt papēžus pie zemes. Dažkārt cēlonis tipināšanai var būt ortopēdisks – pēdas vai kājas strukturālas izmaiņas, kas padara pilnas pēdas likšanu zemē sāpīgu. Arī bērni ar autiska spektra traucējumiem vai traucētu attīstību reizēm dod priekšroku staigāšanai uz pirkstu galiem. Ja Tavs bērns ir jau pārsniedzis 2 gadu vecumu un joprojām turpina staigāt uz pirkstu galiem, noteikti konsultējies ar ārstu, lai izslēgtu iespējas, ka tiek ielaistas kādas veselības problēmas.
Taču arī veseliem bērniem ir novērota šāda tipināšana uz pirkstu galiem, ko mēdz dēvēt arī par idiopātisko staigāšanu. Šādā gadījumā satraukumam nav pamata, ja bērns ir maziņš, tomēr vecākiem vajadzētu reaģēt, lai mācītu bērnu spert pilnus soļus un nodrošināt, lai bērna pēdas attīstās pareizi. Citādi ar laiku var sarauties arī Ahileja cīpsla un tad novērst šo problēmu būs grūtāk.
Kā palīdzēt bērnam atmest tipināšanu uz pirkstu galiem?
Noteikti nevajag pievērst lielu un skaļu bērna uzmanību šādai staigāšanai – piemēram, visu laiku skandināt “nedari tā” utt. – ja bērns ir maziņš, viņš to uztvers kā spēli, kā laiku, ko māmiņa velta viņam un apzināti to darīs vēl vairāk. Tā vietā labāk ir veikt dažas ikdienišķas lietas, kas palīdzēs šo ieradumu atmest:
Kad ved bērnu pie rociņas, raugies, lai tu viņu “nevelc uz augšu” pārāk jaudīgi, bet savu roku tikai pasniedz, lai palīdzētu noturēt līdzsvaru. Reizēm arī tā saucamajos staigulīšos iekarināti bērni iemācās atsperties tikai ar pirkstu galiem un veido nepareizu gaitu.
Lietas, kas bērnam interesē, glabā tuvāk zemei – lai viņam nav jāstiepjas pēc visa, kam netiek klāt.
Velc bērnam kurpītes vai zābaciņus ar stingru zolīti. Jā, varbūt tas pirmajā brīdī nepatiks, bet bērna pēdiņa būs novietota un attīstīsies pareizi un viņš iemācīsies staigāt kā nākas.
Ļoti labs vingrinājums ir kalnā kāpšana. Ej pastaigā un atrodi kādu vietu, kur jāiet pret kalnu – ejot kalnā, pēdas pozīcija ir pilnīgi pretēja pirkstgalu staigāšanai – tagad papēdis ir zemāk par pirkstgaliem, kas ir ļoti labs vingrinājums.
Izlasi arī:
Bērna gaita, Photo by Tatiana Twinslol from Pexels