Lai arī kopumā dati par cilvēku ar invaliditāti nodarbinātību Latvijā nav slikti, tomēr darba devējiem bieži vien nav izpratnes un ideju, kādus darbus šie cilvēki var veikt, Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas sēdē trešdien sacīja nevalstisko organizāciju (NVO) pārstāvji.

Nodarbinātības valsts aģentūras dati liecina, ka Latvijā ir aptuveni 213 000 cilvēku ar invaliditāti, no tiem darbaspējas vecumā 114 000, un no tiem strādā ap 40%. Savukārt 2022.gada martā veiktais pētījums liecina, ka personu ar garīga rakstura traucējumiem grupā ir vēl negatīvāka tendence, jo tikai 14,5% no viņiem tiek nodarbināti. Vairums ir vecāki par 50 gadiem un 63% - trešās grupas invalīdi. Daudziem dominē profesionālā izglītība, un tikai 15% ir augstākā izglītība.

Invalīdu un viņu draugu apvienības "Apeirons" valdes loceklis Ivars Balodis atzina, ka nereti darba devējiem ir grūti iedomāties, kādus darbus cilvēki ar invaliditāti varētu veikt. Viņš rosina padomāt par īpašām programmām, kuru robežās izveidotas komandas apseko konkrētas darba vietas un iesaka kādus darbus cilvēki ar invaliditāti varētu veikt.

Balodis minēja, ka pasaulē ir izstrādātas dažādas sistēmas, kā nodarbināt cilvēkus ar invaliditāti. Populārākā esot kvotu sistēma. Ir bijušas diskusijas gan Labklājības ministrijā, gan vairākās Saeimas komisijās, bet rezultāta neesot. Baloža vērtējumā būtu nepieciešams nodokļa atlaides darba devējiem, tādējādi stimulējot tos pieņemt un nodarbināt cilvēkus ar invaliditāti.

Tāpat problēmas sagādā subsidētās darba vietas - tām bieži mainās nosacījumi, nesaskaņojot tos ar nevalstiskajām organizācijām.

Latvijas Cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācija "Sustento" politikas koordinatore Iveta Neimane uzsvēra, ka svarīgi domāt par cilvēkiem ar invaliditāti ne tikai kā darba ņēmējiem. Jādomā būtu arī par to, kā nodrošināt viņiem atbalstu būt par uzņēmējiem, pašnodarbinātajiem, un darīt lietas, kas nav saistītas ar stingro darba režīmu. Patlaban darba tirgū neviens nepārstāv cilvēkus ar invaliditāti kā mērķa grupu.

Viņa arī vērsa uzmanību, ka nodarbinātības statistika valstī nav slikta, taču tā veidota uz cilvēku ar trešās grupas invaliditāti rēķina, kuriem ir hroniskas slimības un kuriem nevajag pielāgot darba vietu. Šiem cilvēkiem, iespējams, nepieciešams brīvāks darba režīms, rehabilitācija. Taču cilvēki ar pirmās vai otrās grupas invaliditāti tiek nodarbināti mazāk, un tiem nepieciešams atbalsts gan iekārtošanās jautājumos, gan arī pašā darba vietā

"Lielākai daļai cilvēku ar invaliditāti nepieciešams atbalsts, viņi nevar strādāt piecas dienas nedēļā pa astoņām stundām dienā. Mēs iekārtojam šos cilvēkus darbā, bet viņiem nepieciešams atbalsts visa mūža garumā. Arī subsīdijas nepieciešamas uz mūžu, nevis tikai uz vienu gadu," sacīja Neimane.

NVO pārstāvju vērtējumā Latvijai būtu jābūt atsevišķai likumdošanai par cilvēku ar invaliditāti nodarbinātību.

Deputāte Anna Rancāne (JV) uzsvēra, ka jādomā par to, kā uzskatīt cilvēkus ar invaliditāti kā pilnvērtīgus darba tirgus, sabiedrības locekļus. Šobrīd šie cilvēki lielākoties tiek nodarbināti tādās profesijās kā, piemēram, palīgstrādnieki, apkopēji, sētnieki, kas viņas vērtējumā ir cienījamas profesijas, bet smagas, jo cilvēkiem jāstrādā astoņas smagi. Jādomā arī par to, kā nodrošināt nepilnu darba laiku.

Komisija vadītāja Leila Rasima (P) atzina, ka visi izskanējušie ieteikumi ir labi, taču nav skaidrs, kādēļ tie nav tikuši ieviesti. Viņa aicināja uzrakstīt vēstuli atbildīgajām ministrijām, lūdzot skaidrot, kādēļ tie nav ieviesti un kādas būtu iespējas tos ieviest nākotnē. Nākamajā sesijā varētu atgriezties pie šī jautājuma skatīšanas.