Ar nepatīkamu pieredzi uzēmšanas nodaļā Vidzemes slimnīcā vietnē "Facebook" dalījusies kāda paciente.

Viņa uz slimnīcu devusies svētku laikā, ar sūdzībām par vēdera sāpēm. Tiesa gan, uzreiz jāsaka, ka sliktā peredze pacientei bijusi vien uzņemšanas nodaļā, ārstiem un ķirurģijas nodaļas māsiņām viņa izsaka vislielāko pateicību.

Pacientes stāsts:

“31. marta rītā plkst. 3:00 man mājās sākās vemšana, līdz plkst. 7:00 vēders bija sastindzis, pirmo reizi izjutu vēdera sāpes (tāda kā dedzināšana, uzpūšanās). Izdomāju, ka jābrauc uz Vidzemes slimnīcas uzņemšanu, ja nu ir kas nopietns. Plkst. 8:00 biju jau uzņemšanā, un tika noņemtas asinis, iztaustīts vēders, ielaista sistēma un pretsāpju zāles. Viss kārtībā, gala slēdziens – akūts gastrīts. Priecīga devos mājās.

Plkst. 13:00 atkal sākās sāpes, darīju visu kā norādīts izrakstā – lietoju noteiktos medikamentus. Sāpes nerimās un pastiprinājās ne tikai vēdera apvidū, bet arī labajā pusē, sāka vilkt lejas daļa.

Plkst. 21:00 tika pieņemts lēmums, ka jāsauc ātrā palīdzība, LIELS PALDIES MAZSALACAS BRIGĀDEI, kuras dakteri ieradās nekavējoties, pārbaudīja vēderu un pieņēma lēmumu, ka jādodas uz slimnīcu, jo, iespējams, ka tā ir iekaisusi aklā zarna. Un tā arī bija. Ierados slimnīcā ap plkst.22:00 un tad sākās nepatīkamākais…

Pie gaidīšanas soliņa pienāca māsiņa vai māsiņas palīdze, vai dakteres palīdze, nav ne jausmas, bet attieksme nu zem nulles līmeņa. Jautājumu jūra.. Kāpēc esi atkal atbraukusi. No rīta taču jau visu apskatīja. Zāles tik ātri neiedarbojas. Jūs taču neesat nemaz vienas no zālēm nopirkusi. Kā zināt, ka aklā zarna ir pie vainas.

Pajautāju, vai ir iespējams apskatīties ultrasonogrāfijā, vai viss ir kārtībā, uz šo jautājumu bija atbilde, ka speciālists tāpat būs tikai otrdien, viņš varēs paskatīties un secināt, kas ir ar ultrasonogrāfiju.

Ja godīgi, jutos super salauzta, emocionāli sagrauta. Man pat nebija ko atbildēt. Bija tikai atbilde šai sievietei – uzrakstiet dokumentu, ka uzņemsieties atbildību, ja kaut kas slikts ar mani notiks, un es varu doties arī mājās. Asaras tecēja pašas no sevis gan sāpju dēļ, gan nekā nedarīšanas dēļ.

Tālāk piekrita sākt visu no gala – asins analīžu noņemšana. Kamēr gaidīju atbildi, pie manis ieradās ķirurģe Anna Denova (labākais, kas tajā vakarā varēja notikt), apskatīja mani, iztaustīja vēderu, ultrasonogrāfijā paskatījās un saprata, ka tā ir aklā zarna.

Sagaidīja asins analīžu rezultātus, un momentā mani nosūtīja uz operāciju.

Tai blicei, kas uz to brīdi atradās uzņemšanas nodaļā,

nebija kauna aprunāt klientu pilnā balsī par to, ka es tikai to visu simulēju,

ka dakteri ātrajā palīdzības mašīnā noteikuši nepareizu diagnozi, ka mana mamma, kura ir gudrākā veterinārārste un saprot notiekošo, arī nepareizi domā. Kurš svētkos simulē, lai tikai tiktu slimnīcā? Parādiet kaut vienu šādu personu.

Diemžēl, dāmas jūs bijāt tās, kuras nepareizu diagnozi man uzstādīja. Kurš uzņemtos atbildību šajā brīdī, ja es nebūtu izcīnījusi šo vēl vienu asins ainas uztaisīšanu, ultrasonogrāfijas apskati. Kurš? Tā atkal norakstītos kā komunikācijas problēma..

Pēc šīs pieredzes, domāju, ka Vidzemes slimnīcas vājākais posms ir uzņemšanas nodaļa.

Gribu pateikties ķirurģijas nodaļas māsiņām (apkalpošana augstākajā līmenī, pat pēc nostrādātām 24h), paldies ķirurģei Annai Denovai un viņas anestezioloģei. Viss lieliski gan pirms, gan pēc operācijas. Informācijas apmaiņa, attieksme tāda,ka cepuri nost – PALDIES JUMS!”