Aktieris Varis Vētra sarunu raidījumā "Pasaki To Skaļi" atklāj, ko viņš domā par sevi kā tēvu un vectēvu. Vētra stāsta, ka viņam vectēva lomai palīdz jaunākā dēla audzināšana, jo ar viņu visu laiku nākas spēlēt paslēpes un citas aktivitātes. Aktieris arī atklāj, ka atvainojies saviem vecākajiem bērniem par savu aizņemtību darbos un mājās maz pavadīto laiku.
"Ja godīgi runā, ja pilnīgi godīgi runā tad es teiktu, ka es neesmu īpaši labs tētis, ne vecaistētis, jo es visu laiku pats kaut ko aktīvi daru, un tas nozīmē, ka es esmu lietā kaut kādā iekšā, man vienmēr pietrūkst laika, tad es rakstu dzeju, tad es rakstu dziesmu, tad es braucu uz koncertiem, tad es kaut ko studēju... Nu man šķiet, ka labs vectēvs vai tētis ir tāds, kas sēž mājās.
Es visiem četriem vecākajiem bērniem atvainojos teicu - Es zinu, ka es ar jums par maz laika pavadīju. Uz to noreaģēja vecākais dēls, kurš man tā... jo redzi, es visiem bērniem esmu pietrūcis, jo kaut kādā vecumā es izšķīros. Jo, nu kā, mēs kad pieaugam ļoti lieli tad mēs saprotam, ka nu viss ir atkarīgs no manis paša - es varu atrisināt. Nu bet, tur ir tas nummurs, piemēram mēs iegādājamies lauku māju un man ģimene saka - nu mums to lauku māju nevajag. Man atkal likās, ka vajag.
Nu, es nezinu, nebija zināšanu, nemācēju to visu savākt kopā. Cik nav filmu, cik nav koncertu... mana vecākā meita uzdeva jautājumu - Tēt, bet tu dzīvoji ar mammu kopā? Es saku - Protams! Bet tevis nekad nebija mājās! Jo viņi gāja gulēt tad, kad es vel nebiju mājās.
Es ļoti, ļoti, ļoti mīlu savus bērnus un man ir tāda sajūta, ka viņi visu māk, un visu atrisinās paši. Viņi visi ir izauguši par brīnišķīgiem cilvēkiem, ar viņiem ir interesanti un viņi ir ļoti sirsnīgi."
Vairāk skaties:
"Ja godīgi runā, ja pilnīgi godīgi runā tad es teiktu, ka es neesmu īpaši labs tētis, ne vecaistētis, jo es visu laiku pats kaut ko aktīvi daru, un tas nozīmē, ka es esmu lietā kaut kādā iekšā, man vienmēr pietrūkst laika, tad es rakstu dzeju, tad es rakstu dziesmu, tad es braucu uz koncertiem, tad es kaut ko studēju... Nu man šķiet, ka labs vectēvs vai tētis ir tāds, kas sēž mājās.
Es visiem četriem vecākajiem bērniem atvainojos teicu - Es zinu, ka es ar jums par maz laika pavadīju. Uz to noreaģēja vecākais dēls, kurš man tā... jo redzi, es visiem bērniem esmu pietrūcis, jo kaut kādā vecumā es izšķīros. Jo, nu kā, mēs kad pieaugam ļoti lieli tad mēs saprotam, ka nu viss ir atkarīgs no manis paša - es varu atrisināt. Nu bet, tur ir tas nummurs, piemēram mēs iegādājamies lauku māju un man ģimene saka - nu mums to lauku māju nevajag. Man atkal likās, ka vajag.
Nu, es nezinu, nebija zināšanu, nemācēju to visu savākt kopā. Cik nav filmu, cik nav koncertu... mana vecākā meita uzdeva jautājumu - Tēt, bet tu dzīvoji ar mammu kopā? Es saku - Protams! Bet tevis nekad nebija mājās! Jo viņi gāja gulēt tad, kad es vel nebiju mājās.
Es ļoti, ļoti, ļoti mīlu savus bērnus un man ir tāda sajūta, ka viņi visu māk, un visu atrisinās paši. Viņi visi ir izauguši par brīnišķīgiem cilvēkiem, ar viņiem ir interesanti un viņi ir ļoti sirsnīgi."
Vairāk skaties:
Šī raksta tēmas
Saturs turpināsies pēc reklāmas