Pēdējā tempļa hronikas

Filma ir stāsts par ticību, par novecošanu, par cīņu, kas jāizcīna, lai realizētu savu vīziju, bet pats svarīgākais – par vienas celtnes – jaunās Latvijas Nacionālās bibliotēkas – likteni. Ar poētisku minimālismu filma izseko jaunās ēkas būvniecībai: no pirmsākumiem vēl tukšā un pamestā būvbedrē līdz pat daudzkārt apspriestajam pabeigtās Gaismas pils siluetam. Vērojot un vizuālā simfonijā sakārtojot celtniecības darbu, filmas veidotāji būvlaukumā ir saskatījuši mitoloģisku un rituālu kārtību, tādējādi radot asociācijas ar augstāko garīgo celtņu – tempļu – būvniecību agrāk vēsturē Kā, atsaucoties uz amerikāņu arhitektu Lūisu Kānu, izsakās filmas režisors Dāvis Sīmanis: „Izcilas celtnes sākas ar neizmērāmo, top izmērāmajā, bet tās jānobeidz atkal neizmērāmajā”. Bibliotēkas celtniecība un upuris, ko tā prasa, tikai ataino Latvijas realitāti, arhetipisko situāciju ar zaudētiem kopīgajiem ideāliem. Divdesmit gadus pēc pirmajām skicēm tā ir kļuvusi par visdārgāko sabiedrisko ēku Rīgā, simbolisku pilsētas silueta zīmi, bet vienlaikus radikāļu uzbrukumu un vispārēji nerimstošu debašu objektu. Norobežojoties no būvniecības politiskā konteksta, filma caur pašas ēkas un divu varoņu – galvenā arhitekta un ceļamkrāna operatores – portretējumu atklāj mūžīgo konfliktu starp lielu ideju diženumu un nenovēršami sekojošo simbolisko upurēšanu, lai tās realizētu. Filmas tapšanā piedalījušies: režisors Dāvis Sīmanis, operators Andrejs Rudzāts, skaņu operators Normunds Kļaviņš, skaņu režisors Anrijs Krenbergs un komponists Voldemārs Johansons. Filmas uzņemšanā tika izmantota speciāla kino uzņemšanas tehnika, kā arī augstas izšķirtspējas kameras, lai skatītājiem redzamais rezultāts uz ekrāna pilnībā atbilstu bibliotēkas būvniecības vērienam.