No mazākumtautību bērniem nav jāpieprasa ideālas latviešu valodas zināšanas, jo tā nav viņu dzimtā valoda, Satversmes tiesā (ST), kurā skata lietu par normām, kas nosaka izglītības iegūšanu tikai valsts valodā arī privātajās izglītības iestādēs, uzsvēra zvērināta advokāte Inese Nikuļceva.

Lieta ierosināta pēc Danas Džibuti un Dominika Džibuti pieteikuma. Pieteikuma iesniedzēji esot skolēni, "kuri identificē sevi ar Latvijā dzīvojošajām nacionālajām minoritātēm, viņu dzimtā valoda nav Latvijas valsts valoda, bet gan mazākumtautību valoda, un viņi mācās privātajā izglītības iestādē mazākumtautību izglītības programmās pirmsskolas izglītības un pamatizglītības pakāpē".

Viņi lūdz ST pārbaudīt Izglītības likuma 9.panta 1.1 daļas, pārejas noteikumu 102.punkta 1.apakšpunkta un 2022.gada 29.septembra likuma "Grozījumi Izglītības likumā" 1., 5. un 6.panta atbilstību Satversmes 1.pantam, 112.panta pirmajam teikumam un 114.pantam.

Advokāte tiesas sēdē norādīja, ka no Izglītības un zinātnes ministrijas skaidrotā var secināt, ka apstrīdēto normu mērķis ir nevis vienkārši panākt valsts valodas apguvi, bet panākt to, lai mazākumtautību valsts valodu prasmes būtu tieši tādā pašā līmenī kā latviešiem.

Viņa uzskata, ka tas nav iespējams, jo ir atšķirība starp dzimto valodu un citām valodām. Cittautiešiem gandrīz vienmēr būs nedaudz vājākas latviešu valodas zināšanas, jo tā nav viņu dzimtā valoda, pārliecināta Nikuļceva, papildinot, ka leģitīms mērķis nevar būt prasīt tieši tādas pašas valsts valodas zināšanas kā latviešiem, kuriem šī valoda ir dzimtā.

Nikuļceva norāda, ka iepriekš līdzīgi likuma grozījumi bija pieņemti arī Ukrainā. Venēcijas komisija iepriekš bija aicinājusi izslēgt privātās skolas no valodas prasībām, un Ukraina to ir izdarījusi.

Bērnu likumiskais pārstāvis Tengizs Džibuti tiesas sēdē uzsvēra, ka saliedēt sabiedrību ir iespējams ar izpratini par kopīgām vērtībām un mazākumtautību piederības sajūtu, kuru ir iespējams panāk, vien izrādot cieņu pret mazākumtautībām.

Viņš uzskata, ka pašreizējā valsts integrācijas politika ir vērsta nevis uz dažādu etnisko grupu sadarbību un saliedētību, bet gan uz mazākumtautību interešu un savas identitātes saglabāšanas neievērošanu. Viņaprāt, valsts ar apstrīdēto normu ir gājusi pāri pieļaujamajai strīpai.

Izglītības likuma 9.panta 1.1 daļa nosaka, ka privātajās izglītības iestādēs vispārējo izglītību un profesionālo izglītību pamatizglītības un vidējās izglītības pakāpē iegūst valsts valodā.

Ar 2022.gada 29.septembra likuma "Grozījumi Izglītības likumā" paredzēts izslēgt Izglītības likuma 9.panta otrās daļas 2.punktu, 38.panta otrās daļas 1.punktu un 41.pantu.

Ar šiem grozījumiem izslēgtas visas normas Izglītības likumā, kas paredzēja vispārējās izglītības iegūšanu mazākumtautību izglītības programmās.

Savukārt Izglītības likuma pārejas noteikumu 102.punkta 1.apakšpunkts nosaka, ka grozījumi, kas paredz izslēgt šā likuma 41.pantu, stājas spēkā 2023.gada 1.septembrī - attiecībā uz pirmsskolas izglītības programmas un vispārējās izglītības pamatizglītības programmas īstenošanu 1., 4. un 7.klasē. Satversmes 1.pants nosaka, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika, tikmēr tās 122.panta pirmais teikums norāda, ka "ikvienam ir tiesības uz izglītību".

Vienlaikus Satversmes 114.pants nosaka, ka personām, kuras pieder pie mazākumtautībām, ir tiesības saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību.

Abi iesniedzēji uzskata, ka apstrīdēto normu dēļ viņiem vairs nebūšot iespējams izglītības procesā pamatizglītības pakāpē iegūt izglītību arī dzimtajā mazākumtautību valodā, jo atbilstoši apstrīdētajām normām tikšot izslēgtas visas normas Izglītības likumā, kas pieļāva vispārējās izglītības iegūšanu mazākumtautību izglītības programmās.

Iepriekšējā izglītības reforma, kas paredzēja latviešu valodas un mazākumtautību valodas lietojuma proporciju izglītības ieguves procesā, stājās spēkā 2019.gada 1.septembrī. Pieteikuma iesniedzēji paļāvušies, ka veiktā reforma būs pēdējā valsts valodas lietojuma reforma mazākumtautību skolās.

Pēc pieteikuma iesniedzēju ieskata apstrīdētās normas neatbilstot Satversmes 1.pantam, 112.panta pirmajam teikumam un 114.pantam, jo tās liedzot viņiem no minētajām Satversmes normām izrietošās tiesības uz vispusīgas un kritiski domājošas personības attīstību un tiesības uz pilnvērtīgu savas valodas lietošanu sabiedriskajā un privātajā dzīvē.

2023.gada izskaņā Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) paziņoja, ka nav konstatējusi cilvēktiesību pārkāpumu Latvijā īstenotajā pārejā uz mācībām valsts valodā. ECT palāta spriedumo slietā "Džibuti un citi pret Latviju" un lietā "Valiullina un citi pret Latviju" vienbalsīgi atzina, ka nav noticis Eiropas Cilvēktiesību konvencijas pārkāpums.

Lietā "Valiullina un citi pret Latviju" sūdzības iesniedzēji pauda bažas par 2018.gada likuma grozījumiem, kas palielināja to priekšmetu skaitu, kuri valsts skolās bija jāmāca latviešu valodā - valsts valodā -, kā rezultātā samazinājās mācību laiks krievu valodā. Konstitucionālā tiesa 2019.gadā lēma par attiecīgo grozījumu konstitucionalitāti, atzīstot tos par atbilstošiem konstitūcijai.

Džibuti un citi pauda bažas par tādām pašām izmaiņām privātās skolās. Arī šajā lietā Konstitucionālā tiesa atzina, ka likumdevējs, regulējot valodu lietojumu vispārējā izglītībā privātajās skolās, ir nodrošinājis līdzsvaru gan starp valsts valodas lietojuma veicināšanu, gan mazākumtautībām piederošo personu tiesībām saglabāt un attīstīt savu identitāti un kultūru.

ECT konstatēja, ka Latvijas valdības veiktie pasākumi, lai palielinātu valsts valodas lietojumu skolās, bija samērīgi un nepieciešami, jo īpaši, lai nodrošinātu vienotību izglītības sistēmā un pietiekamu latviešu valodas zināšanu līmeni, kas ļautu iedzīvotājiem efektīvi piedalīties sabiedriskajā dzīvē.