Vairāki sabiedrībā zināmi mūzikas industrijas pārstāvji izmantojuši sociālos tīklus, lai dalītos pārdomās par aizvadīto Latvijas mūzikas ierakstu gada balvas “Zelta Mikrofons’24” ceremoniju. Tiesa, sarūgtinājums dīdžeja, producenta un dziesmu autora Rūdolfa Budzes un viņa kolēģu vidū ir liels.

““This is why we can't have nice things” jeb kādēļ es ceru, ka piektdien piedzīvotais ir pēdējais “Zelta mikrofons”,” saviem “Instagram” un “Facebook” sekotājiem raksta Rūdolfs Budze. “Nepārprotiet, aizvadītajā ceremonijā statuetes saņēma ieraksti, pie kuriem esmu strādājis, kā arī ar mani cieši (un dažos gadījumos mazāk cieši) saistīti mākslinieki. Priecājos par viņiem no visas sirds. Zinu, ka novērtējums radošajiem ir svarīgs, lai arī tas nāk caur pasākumu, kur, ja pakasa nost virsslāni, atrodi nopietnu puvi,” tiešs ir Budze, turpmāk veltot skarbus vārdus pasākuma galvenajai producentei Elitai Mīlgrāvei, kura februārī izdeva savu autobiogrāfiju “Mikrofons”.

“Elitas narcisisms (vai/un mārketinga gājiens), kas izpaudās ar savas grāmatas bāšanu visiem laureātiem klēpī, ir, maigi izsakoties, apnicis. Tas nav normāli, ka pasākumam, kurš tiek pasniegts kā vienīgā neakadēmiskās mūzikas prestiža ceremonija, kam tiek novirzīta Kultūras ministrijas (nodokļu nauda) un LaIPA (izpildītāju un producentu kolektīvā nauda), ir viena konkrēta seja. Zīmols pieder privāti Elitai. Peļņa (ja tāda tiek gūta) arī paliek viņai. Nozares cilvēki droši vien brīnīsies – peļņa? Jā, ieejiet “Lursoft”, papētiet!” turpina producents.

“Zelta Mikrofona ‘24” pasniegšanas ceremonija, viņaprāt, izskatījusies pēc vidējas kvalitātes korporatīvā pasākuma: “Atšķirība tik tāda – parasti korporatīvajos (jeb kā mēs mīļi tos mēdzam saukt par “kotletēm”) mūziķi pelna. Un vēl par žūriju – piektdien Jānis Žilde arī pateica – žūrijā ir 40 cilvēku. Tas nozīmē, ka dažas nominācijas vērtē uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi speciālisti. Vai tas tiešām ir objektīvi? Ja es pats saņemu statueti, kuru man ir piešķīris Žilde, Rudaks, Vanzovičs un vēl pāris, piedodiet, čaļi, manās acīs tur nav lielas vērtības. Piemēram, Igaunijā ir trīs reizes lielāka žūrija, attiecīgi arī objektīvāks novērtējums.”

Tāpat Rūdolfs Budze neslēpj, ka ir noguris no “sūnu ciema” mentalitātes un mēģinājumiem ar kolēģiem veidot dialogu ar Elitu Mīlgrāvi par to kā, viņuprāt, vajadzētu attīstīt šāda tipa pasākumu. Producents uzskata, ka nozares prestiža balvu ir viegli padarīt kvalitatīvāku, gaumīgāku, nozīmīgāku jeb vienkārši labāku visās tās izpausmēs: “Tas nozīmētu atteikties no ego, bet viens ego te to lietu negrib laist vaļā! Ceru, ka piektdien piedzīvotais ir pēdējais “Zelta mikrofons”.”

Viņam pievienojas arī grupas “Laika Suns” dalībnieks Arnis Račinskis. Tēlainais ieraksts, kurā piektdien notikušais salīdzināts ar teātra balvu “Spēlmaņu nakts”, raisījis cilvēkos jaunas atklāsmes un līdzīgas sajūtas.

Arnis sociālajā tīklošanās vietnē “Facebook” raksta: “Kolēģi, mūziķi un producenti! Ko jūs teiktu, ja nacionālo teātra balvu ceremoniju “Spēlmaņu nakts” rīkotu, piemēram, SIA “A. Hermanis”? Un ja “Spēlmaņu nakts” būtu reģistrēta kā A. Hermaņa zīmols Preču zīmju datubāzē? Un ja starp nominācijām būtu arī, piemēram, “Rimi” gada izrāde un “Elektrum” aktieris? Un ja aktieri e-pastos saņemtu aicinājumu maksāt par ielūgumiem savām otrajām pusītēm skaidrā naudā (un daļa to arī darītu)? Un žūrija un skatuves mākslinieki ceremonijas saturu radītu par velti (jo honorāri kaut simboliski ir izdevumi SIA "A. Hermanis" biznesam)? Un, pasniedzot balvu, jums līdzi dotu A. Hermaņa nule izdoto grāmatu ar A. Hermani uz vāka? Un “Spēlmaņu nakts” sociālo mediju saturs sastāvētu no A. Hermaņa bildēm ar citātiem vai bildēm ar Aināru Šleseru?

Jūs taču teiktu, ka joks kaut kāds, tas nav nopietni! Jūs taču saprastu aktierus, kas teiktu – nē, tas pasākums nepārstāv mani. Tā, protams, ir laba publicitāte, bet tas nepārstāv mani un manas mākslas ideju! Un mēs taču teiktu – kolēģi, mākslinieki, kāpēc jums nerīkot savu balvu ceremoniju, kam jums tas narciss priekšā pakaļā? Mums ir visus pārstāvošas organizācijas, kolektīvā pārvaldījuma organizācijas, galu galā – Kultūras ministrija.

Atvainojos A. Hermaņiem, ērtas ilustrācijas labad riskēju būt rupjš, tomēr mans nodoms ir labs.”

Klusēt sociālajā tīklošanās vietnē “X”, kas agrāk bija zināma kā “Twitter”, nevēlas arī mūziķis Ainars Mielavs: “Nu tad beidzot vēl kāds neizturēja un saņēmās neklusēt!”

Lasi arī: