Rakstniece Inga Grencberga gana labi apzinās, ka droši vien līdz mūža galam netiks vaļā no zīmoga “Dzilindžera sestā sieva” un pat nepazīstami cilvēki nebeigs vien uzdot jautājumus par šo tematu. Tomēr tieši šādai izjautāšanai viņa ir ļāvusies sievišķīgo sarunu raidījumā “Kad viņas satiekas”.
“Dzilindžeram ir īpašs raksturs, taču no radoša cilvēka nebūtu nedz godīgi, nedz reāli prasīt, lai visā pārējā dzīvē viņš būtu “parasts”. Es taču zināju, ar ko precos. Jā, es biju domājusi, ka kaut kas būs savādāk, varbūt būtu gribējusi, lai viņš ir ne tik sarežģīts, ne tik neprognozējams .. bet viņu mainīt absolūti nebija iespējams” – tā par neizbēgamajām blaknēm savienībā ar lielu mākslinieku spriež Grencberga.
Taču ceļš līdz otra cilvēka pieņemšanai ar visiem viņa plusiem un mīnusiem nav bijis tik viegls un līdzens. Kādā otrajā, trešajā laulības gadā Inga apjautusi, ka patiesībā vairs nedzīvo savu dzīvi, bet visā pielāgojas vīram, dara tā, lai tikai viņam labāk .. bet palika tikai arvien sliktāk un sliktāk. Tagad rakstniece uzskata, ka vismaz viņu gadījumā veiksmīgas laulības atslēga izrādījās – turpināt būt pašam, darīt savas lietas, un ļaut to arī otram.
Par Dzilindžeru ir izveidojies arī priekšstats kā par lielu tabakas dūmu un viskija cienītāju. Kā Inga sadzīvo ar šo problēmu, un vai vispār šis stereotips ikdienā tik ļoti atbilst patiesībai ? To uzzināsit, noskatoties šo video!
Skatieties arī: