Kārtējo reizi Latvijā aktualizējušās diskusijas medijos un ārpus tiem par to, kā ir jāpiebaro bērns. Cik mēnešos sākt, kādu produktu dot pirmo, cik zīdīšanas reižu samazināt utt. Dzenoties pakaļ labākajai tabulai mēs pazaudējām galveno – bērnu un viņa vajadzības, signālus, gatavību un attīstības uzdevumus. Pazaudējam ģimenes kultūru, kurā bērns aug. Upurējam ģimenes uztura paradumus, lai iekļautos tabulā. Ieliekam piebarojuma galveno varoni centrā, pieslēdzam kritisko domāšanu un parunājam tad par to, kas ir jau kļuvis par mītu?
Mīts #1 – piebarojums jāsāk 4 mēnešos
Nē, piebarojums ir jāsāk tad, kad bērns tam ir gatavs. Bērnam ir jābūt aktīvai interesei par ēdienu, kas, būtībā, ir galvenais rādītājs tam, ka bērns ir gatavs. Un šī interese parādās ap 6 mēnešu vecumu. Arī Pasaules veselības organizācija (PVO) uzsver to, cik svarīgi ir zīdīt ekskluzīvi līdz 6 mēnešu vecumam, jo piens palīdz veidot bērna zarnu trakta mikrobiomu, kas palīdzēs turpmāk gremot galda ēdienu.
Vēsturiski, 20.gs. agrīnais piebarojums bija atbilde uz to, ka masveidā zaudējot zīdīšanu pirmajos dzīves mēnešos, izteikti palielinājās bērnu mirstība. Parādījās attīstības un veselības problēmas. Piebarojums kļuva par ārsta atbildību, lai glābtu dzīvības. Speciālisti mēģināja atrast veidu kā kompensēt no piena nesaņemtās vielas ar galda ēdienu un tad arī kļuva aktuālas burkānu sulas 3 mēnešos, olas u.tml. Tātad, ja bērns ir zīdīts un vesels, tad viņu var nesteidzināt un ļaut pašam izrādīt interesi par ēdienu.
Mīts #2 – ja ir problēmas ar bērna svara dinamiku, tad jāsāk ar putrām un vēlams pēc iespējas agrāk
Nē, ir svarīgi sākt ar svara dinamikas izpēti. Saprast cēloņus un izvērtēt, vai tiešām ir nepieciešamas korekcijas. Ja vajadzība tiešām ir, tad vēlams sākt darbu ar zīdīšanas efektivitātes veicināšanu, jo vismaz līdz gada vecumam uztura pamats ir mātes piens. Maisījuma gadījumā gan ir svarīgi līdz gada vecumam MPM minimizēt. Dažreiz var dzirdēt ieteikumus, ka svara korekcijas gadījumā jāsāk ar dārzeņiem, bet tas īsti nav variants, ja sāk skaitīt kalorijas. Mātes pienā ir 65–70kkcal uz 100ml, bet dārzeņos vidēji ir zem 40kcal uz 100g. Tāpēc būtiski ir koriģēt zīdīšanu, nevis to samazināt un aizvietot ar zemas enerģētiskās vērtības biezeņiem.
Mīts #3 – piebarojuma sākumā nedrīkst būt augļi, jo tie ir saldi un bērns pieradīs pie saldas garšas ar visām izrietošām ilgtermiņa sekām garšu preferencē
Nē! Arī mātes piens ir salds. Mākslīgajā piena maisījumā vispār ir pievienots cukurs. Līdz ar to, bērns jau sen pazīst saldu garšu. Drīkst būt augļi un ogas, īpaši, ja tie trāpās to sezonā. Ja runājam par citrusaugļiem, tad tie ir bagāti ar poliamīniem, kas palīdz attīstīt zarnu šūnas. Labāk attīstītas zarnas nozīmē spēju labāk gremot.
Mīts #4 – piebarojums jāsāk ar kabačiem, cukīni un neitrālas krāsas ķirbi
Nez, ko tad darīt tiem, kuri dzīvo tādos platuma grādos, kur cukīni un ķirbji neaug? Cilvēks kā suga ir Homo sapiens. Mūsu sugas pārstāvji dzimst dažādos platuma grādos un ēd to, kas viņiem ir pieejams. Desmitiem tūkstošu gadu. Tikai apmēram 20 gadus no tiem mēs varam ēst nesezonas un mūsu ģeogrāfijai neraksturīgus produktus. Kāpēc lai tagad pēkšņi visos gadalaikos visiem bērniem pasaulē būtu jāēd kabacis? Mūsu uzdevums ir parādīt bērnam veselīgu ēdienu, un būs kultūras, kurās kabaču vienkārši nav. Piemēram, Dienvidāfrikā populārākais pirmais ēdiens bērnam ir kukurūzas putra un zivis, Taizemē tā ir rīsu zupa, Vidējos austrumos tas ir humuss, Meksikā tie ir rīsi, pupiņas un zupas. Katrā kultūrā tas ir vispareizākais ēdiens viņu uztverē un tā arī ir, jo tas atbilst viņu videi un veido to zarnu mikrobiomu, kas palīdzēs labi gremot tieši to ēdienu, kas ir vajadzīgs.
Mīts #5 – ir jābūt noteiktai produktu secībai, lai veicinātu labāku gremošanu
Bērnam ir jādod veselīgs ēdiens – augļi, dārzeņi, graudaugi, gaļa, zivis –, ja ģimene tos patērē. Drīkst un vajag ieviest alergēnus, kuri ir bieži jūsu pašu uzturā, arī pirmajos piebarojuma mēnešos, īpaši ja mamma tos ēdusi zīdīšanas laikā (bērns ar tiem jau būs pazīstams caur mātes pienu, notiks sensibilizācija). Nav pierādījumu, ka ir kāda viena secība, kas der visiem veseliem bērniem pasaulē, neatkarīgi no tā, ko ēd viņu ģimenes.
Mīts #6 – ir jābūt noteiktam ēdienreizes apjomam
Piebarojuma funkcija pirmajās nedēļās un pat dažos mēnešos nav kaloriju uzņemšana, bet gan iepazīšanās ar garšām, tekstūrām. Tāpēc apēstā apjoms var būt minimāls - līdz pāris ēdamkarotēm dienā. Kalorijas un daudzas no minerālvielām un vitamīniem bērni saņem no mātes piena, piebarojumam atstājot pārsvarā rūpēties par dzelzi un cinku. Zīdīšana nav jāsamazina un tā nav jāaizstāj ar galda ēdienu, tie ir paralēli procesi, kas tiek uzsvērts arī PVO rekomendācijās.
Mīts #7 – bērnam ir jādod truša vai tītara gaļa, bet tikai pēc dārzeņu ieviešanas, kā dzelzs anēmijas profilakse
Šī tēma ir ļoti plaša, bet īsumā - pēc viena pētījuma datiem Latvijā dzelzs deficīts ir 9,6% zīdaiņu un anēmija - 4,1%. Samazināts dzelzs līmenis asinīs bija bērnu grupai (30%), kuriem uzturā bija ieviests govs piens. Šajā pētījumā gan bija secinājums, ka arī mātes piens var samazināt seruma ferritīnu asinīs, bet tam pretī ir dati, ka tieši mātes pienā esošais dzelzs ir ar visaugstāko biopieejamību, tas ir - uzsūcas vislabāk. Tātad mums ir jārunā nevis par trusi un tītaru, bet gan par sabalansētu minerālu uzņemšanu no dažādiem uztura produktiem, kā arī dzīvnieku piena produktu nelietošanu kopā ar tiem, jo tie traucē dzelzij uzsūkties.
Mīts #8 – ja vēlies turpināt zīdīt, tad nevar uzsākt piebarojumu
Citāts no kāda ĢĀ raidījumā par piebarojumu "ir vecāki, kuri ir gatavi provēt un ir tādi, kuri tieši pretēji pasaka, ka man ir ērti barot ar krūti, ērti plānot ceļojumu, tad, protams, tie sākt piebarojumu, kurš prasa piepūli no vecākiem, nesteidzas". Tas vienkārši ir skumji. Piebarojums un zīdīšana noris paralēli, jo piebarojuma apjoms ir niecīgs. Tas ir par pagaršošanu, nevis tabulas apjoma iestūķēšanu bērnā. Piebarojuma uzsākšana nekādā veidā netraucē zīdīšanai un otrādi. Kā arī bērna vajadzībām atbilstoša piebarojuma uzsākšana patiesībā neprasa nekādu papildu piepūli. Ja nu vienīgi, nomazgāt pašu bērnu pēc ēdienreizes.
Mīts #9 – bērns nedrīkst "spēlēties" ar ēdienu
Te ir jāsaprot atšķirība starp "spēlēties" un "pētīt". Tā nu mēs esam attīstījušies evolūcijas gaitā, ka cilvēkbērnam tieši otrajā dzīves pusgadā ir liels izrāviens smalkās motorikas attīstībā un arī ir jūtīgs smadzeņu attīstības periods košļāšanas iemaņu apgūšanai. Ēdiens ir super kombinācija šādai motorikas un smadzeņu attīstībai – tur ir viss! Garša, tekstūra, temperatūra, krāsa, forma – nav cita tik bagātīga pieredzes avota, kas nodrošinātu to visu. Bērnam ir jāpēta ēdiens. Jāpēta aizrautīgi un pietiekoši daudz. Tiesa gan, kad sākas aktīva dauzīšanās un smiekli, tad tā vairs nav izpēte un ēdienreizi var beigt.
Informāciju sagatavoja Jūlija Vanka, SIA Eko Mammas.
Foto: Pixabay