Teātrim ir jauns,moderns un Eiropeisks virziens. Šādas
tendences prasa piesaistīt arī augsta līmeņa režisorus un aktierus, kuri var
arī nebūt no Latvijas. Juris Žagars ir klāt katrā mēģinājumā un plecu pie pleca
strādā ar režisoriem un aktieriem. Par savu darba stilu un teātra nākotni Žagars saka
tā:
“Es teikšu tā – nav jēgas vispār bakstīties, un nav jēga čammāties, un sēdēt
kaut kur. Katrs tas gads ko tu tagad nodzīvo ir baigi dārgs. Līdz ar to, teiksim,
tas ir tā kā sporta motociklam – nu pusgāzītē viņš neiet, tu vai nu ver vaļā,
vai nu labāk nekāp virsū. Tāpat kā slēpēm, ja tev ir sporta slēpes tad viņas
atverās pie zināma ātruma, ja tu gribi braukt lēnāk tad neņem sporta slēpes, jo
viņas nestrādā lēnākā režīmā."
"Tāpēc arī mēs ar Viesturu
Kairišu, kad atnācām uz Dailes teātri, ielikām sevi sporta režīmā, proti – vai nu
mēs, tajos 5 gados, kas mums ir atvēlēti, kaut ko sasniedzam un tas teātris
izsitās ārā vai nu nē. Tas bija pirmkārt, otrkārt es kaut kā ticu un redzu un
saprotu ka patiešām tas starptautiskais pieslēgums ir ārkārtīgi svarīgs un
būtisks. Un man pārmet, un pārmet ne tikai tādā privātā līmenī, bet reizēm arī
tādā ierēdņu līmenī. Jo nu viņi domā, kur tad mūsu latvieši, vai tad mums nav
jādod darbs vairāk latviešiem. Teiksim, ja ir izvēle starp diviem režisoriem,
tad tev prioritāri ir jaizvēlas mūsējais. Un es atkal to galīgi nesaprotu, un
neatzīstu, un nekad neatzīšu. Ir jaizvēlas labākais, punkts, jo mēs strādājam
priekš publikas, un publikai ir pilnīgi vienalga vai režisors ir ķīnietis, vai
viņš ir amerikānis, anglis, vācietis, vai krievs. Pilnīgi vienalga, publika
mums maksā par to, ka mēs sagādājam labu produktu. Kas šo produktu ražo – pilnīgi
vienalga, mans uzdevums ir ražot labu produktu.”
Skaties vairāk:
