Pašnāvība ir apzināta dzīvības atņemšana sev pašam. Cilvēks, kurš domā par pašnāvību vai plāno to izdarīt, cieš un neredz citu veidu, kā atbrīvoties no ciešanām, kā vien atņemot sev dzīvību. Reizēm cilvēks jūtas vainīgs citu priekšā, uzskata, ka ir citiem par apgrūtinājumu, un pašnāvību redz kā vienīgo veidu, lai atbrīvotu citus no savas klātbūtnes. Gandrīz vienmēr cilvēks iekšēji patiesībā nevēlas mirt, bet neredz citu izeju, kā atvieglot dzīvi sev vai citiem. Krīžu un konsultāciju centrs “Skalbes” skaidro, kā atpazīt un palīdzēt cilvēkam, kuram ir radušās šādas domas.

Lai cik sarežģīta šķistu situācija, kurā cilvēks nonācis, tai vienmēr ir kāds risinājums, kas NAV pašnāvība. Tādā brīdī ir svarīgi, lai blakus būtu kāds, kurš saprot, pieņem, atbalsta un ir gatavs palīdzēt. Ja cilvēks runā par pašnāvības domām vai nolūkiem, šie izteikumi vienmēr jāuztver nopietni. Tas ir sauciens pēc palīdzības!

Lai pasargātu cilvēku no pašnāvības, svarīgi šādi aspekti:

Atpazīstiet pašnāvības riska pazīmes. Cilvēks, kurš apsver pašnāvības izdarīšanu, vienmēr apzināti vai neapzināti “signalizē” par to apkārtējiem. Raksturīga brīdinājuma pazīme ir bezcerības sajūta un izteikumi par bezcerību. Cilvēks, kuram ir bezcerības sajūta, var runāt par to, ka “nespēj to vairs izturēt”, “nekam vairs nav jēgas”, “situācija ir bezcerīga” vai lietot tamlīdzīgas frāzes. Citas nozīmīgas brīdinājuma pazīmes var būt:

• Cilvēks uzvedas tā, it kā atvadītos.
• Cilvēks runā par nāvi, vēlmi mirt vai par savām pašnāvības domām. Viņš var lietot tādus izteicienus kā “tad jau labāk nedzīvot”, “gribētu aizmigt un rīt nepamosties”, “es varētu saslimt ar kādu nāvējošu slimību un nomirt” u.tml.
• Cilvēks neraksturīgi sev sāk sakārtot dažādus juridiskus vai sadzīves jautājumus.
• Cilvēks norobežojas no citiem.
• Cilvēkam novērojama pārmērīgi riskanta uzvedība (pārmērīgi ātra braukšana ar auto, alkohola pastiprināta lietošana u.c.).
• Pēkšņa, strauja laimes un miera izjūta pēc smaga nomāktības perioda var nozīmēt, ka cilvēks pieņēmis lēmumu atstāt šo dzīvi.

Runājiet un jautājiet! Iejūtīga, bet tieša saruna par pašnāvību NEVEICINA pašnāvības izdarīšanu. Uzsāciet sarunu, kā ieteikts šī materiāla sākumā:

• Sāciet sarunu pasakot, kā jūtaties pats. Jūs varat sacīt piemēram: “Esmu noraizējies par Tevi!”.
• Jautājiet, kā jūtas un ko domā pats cilvēks. Uzmanīgi un iejūtīgi pajautājiet kādu no šiem jautājumiem: “Vai Tev šķiet, ka nekam vairs nav jēgas?” “Vai Tev ir vēlēšanās padoties?” “Vai Tu domā, ka nav vairs vērts dzīvot?” “Vai Tev ir tik slikti, ka gribas nomirt?” “Vai Tu domā par pašnāvību?”
• Lai noskaidrotu, cik liels varētu būt pašnāvības izdarīšanas risks, Jūs varat jautāt: “Vai Tev jau agrāk ir bijušas domas par pašnāvību?” “Vai Tu esi apsvēris kā un kur varētu izdarīt pašnāvību?” “Vai Tu domā, ka patiešām varētu izdarīt pašnāvību?”

Klausieties, nekritizējiet un nenosodiet! Saruna ar kādu, kurš cieš un vēlas aiziet no dzīves, var būt grūta, taču tas, ka cilvēks par to runā, ir laba pazīme. Ļaujiet, lai cilvēks pasaka visu, kas uz sirds, lai izsaka visas savas sajūtas. Esiet iejūtīgs, bet patiess. Nekritizējiet ar vārdiem “Kā Tu tā vari domāt”. Tas nepalīdz. Klausieties un parādiet, ka pieņemat un saprotat, taču nevairieties arī paust savas sajūtas.

Piedāvājiet palīdzību un dodiet cerību. Jautājiet “Kā es varu Tev palīdzēt?”, “Vai Tu esi domājis, ka varētu meklēt palīdzību?”. Jūs varat sacīt “Tev varbūt tā šobrīd nešķiet, bet Tavas sajūtas un situācija var mainīties uz labo pusi”, “Es varbūt nesaprotu visā pilnībā Tavu situāciju un Tavas iekšējās sajūtas, bet esmu ar Tevi”.

Palīdziet noorganizēt vizīti pie speciālista – ārsta - psihiatra. Dariet visu, kas ir Jūsu spēkos, lai cilvēks nokļūtu pie speciālista. Ja vērtējat, ka cilvēka pašnāvības risks ir augsts (cilvēkam ir pašnāvības plāns, domas par to, kā, kur un kad pašnāvību izdarīt, viņš saka, ka visticamāk pašnāvību izdarīs, vai saka, ka nav drošs par sevi, vai varēs atturēties no pašnāvības izdarīšanas), sauciet neatliekamo medicīnisko palīdzību. Augsta riska pašnāvnieciskas tieksmes ir pamats neatliekamai ārstēšanai, pat ja cilvēks no tās konkrētajā brīdī atsakās.

Pašnāvības domas vai nolūki NEDRĪKST būt noslēpums. Privātums un konfidencialitāte ir svarīga lieta attiecībās, taču, ja kāds runā ar Jums par savām pašnāvnieciskajām tieksmēm un lūdz nevienam par to nestāstīt, Jums nav tam jāpiekrīt. Pašnāvības domas un nolūki ir viens no nopietnākajiem psihoemocionālajiem simptomiem. Tos NEKAD nedrīkst atstāt bez ievērības. Pat tad, ja Jūs zaudējat draudzību, Jūs varat izglābt dzīvību.

Palīdziet ārstēšanās procesā. Savu iespēju robežās sniedziet atbalstu ārstēšanas procesā, piemēram, neatstājiet cilvēku vienu, nodrošiniet drošu vidi (paņemiet pie sevis visus medikamentus un citus līdzekļus, ar ko var izdarīt pašnāvību), sastādiet kopā ar tuvinieku plānu krīzes situācijai – kam zvanīt vai ko darīt, ja atkārtojas pašnāvnieciskās tieksmes. Jūs varat “noslēgt vienošanos”, ka, ja parādās pašnāvības domas, tad cilvēks to izpildi atliek uz vienu dienu, un šīs dienas laikā parunājas par savām sajūtām un pārdzīvojumiem ar cilvēku, kuram uzticas.

Jūs varat sastādīt sarakstu ar cilvēkiem, kuriem šādā brīdī var piezvanīt, ja cilvēks ir viens. Nodrošiniet cilvēkam pieeju krīzes tālruņa numuriem. Jūs varat sastādīt sarakstu ar situācijām, apstākļiem un lietām, kas var provocēt pašnāvības domas, piemēram, alkohola lietošana, noteikti datumi, ar kuriem saistās sāpīgas atmiņas vai emocijas u.tml. Plānu krīzes situācijai Jūs varat sastādīt atbilstoši savai situācijai un iespējām.

Maziniet atkārtotu pašnāvības risku. Ja Jūsu tuvinieks jau agrāk mēģinājis izdarīt pašnāvību, svarīgi izvairīties no atkārtota pašnāvības mēģinājuma. Nodrošiniet, ka Jūsu tuvinieks saņem ārstēšanu (medikamentozu terapiju vai psihoterapiju). Ja Jūsu tuviniekam nav diagnosticēta psihiska saslimšana, rūpējieties, lai viņš ģimenē jūtas pieņemts, vērtīgs, mīlams. Interesējieties par viņa domām, ikdienas notikumiem, sajūtām. Ļaujiet viņam būt noderīgam. Mudiniet savu tuvinieku izprast savas veselības un sadzīves problēmas, meklēt tām risinājumu. To var izdarīt, izmantojot psihoterapiju. Ja tas nav iespējams, pieejamas arī dažādas pašpalīdzības grāmatas u.c. materiāli.

Kur meklēt palīdzību, ja nomāc domas par pašnāvību:

Krīžu un konsultāciju centra „Skalbes” uzticības tālruņi: 67222922, 27722292, 116123.

Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas Bērnu un pusaudžu uzticības tālrunis: 116111.