Foto: ĀRSTU PRAKSE HARMONIJA
Uz pacientus interesējošiem jautājumiem par dzemdes miomu atbild "ĀRSTU PRAKSE HARMONIJA" operējošs ginekologs Kristīne Strazdiņa.
Kas ir dzemdes mioma?
Dzemdes miomas jeb leiomiomas, jeb miomas mezgli ir visbiežāk sastopamie mazā iegurņa labdabīgie veidojumi sievietēm reproduktīvā vecumā. Tās aug no dzemdes gludās muskulatūras šūnām un var veidoties dažādās dzemdes sieniņu vietās un deformēt to gan uz ārpusi, gan uz dzemdes dobuma pusi. Mioma ir labdabīgs veidojums un tai nav riska pārveidoties ļaundabīgā. Dažkārt gan ir grūti diferencēt labdabīgu dzemdes miomu no reti sastopama ļaundabīga veidojuma dzemdē, ko sauc par sarkomu.
Aptuveni 80 % sieviešu dzīves laika attīstās mioma, bet ne visām tā rada traucējošus un nopietnus simptomus. Savukārt, ar dzemdes miomu saistītām problēmām, kā smaga menstruālā asiņošana, sāpes vai spiediena sajūta mazajā iegurnī, kā arī neauglības problēmām, ir pieejamas plašas ārstēšanas iespējas.
Dzemdes miomu veidošanās iemesli ir neskaidri, bet to augšanu noteikti ietekmē sievišķie hormoni estrogēns un progesterons. Zinātniekiem ir izdevies noskaidrot arī dažus citus iespējamos faktoru, kas varētu ietekmēt katras sievietes individuālo risku un tie ir vecums, kad sākās menstruācijas jeb menarhe, specifiski gēni, dzīvesveids un grūtniecību skaits. Tomēr jāņem vērā, ka arī sievietei bez neviena no šiem riska faktoriem var attīstīties dzemdes mioma.
Dzemdes miomas simptomi
Biežāk sastopamās sūdzības un simptomi, kad jāaizdomājas par iespējamu dzemdes miomu, ir smaga menstruālā asiņošana vai neregulāras apjomīgas asiņošanas, spiediena sajūta vai sāpes mazajā iegurnī, urinācijas vai vēdera izejas traucējumi, kā arī neauglības problēmas. Simptomu smagums atkarīgs no dzemdes miomas lieluma, atrašanas vietas dzemdes sienā un mezglu daudzuma, jo tie var būr arī vairāki. Simptomi parasti mazinās vai izzūd, kad iestājas menopauze.
Dzemdes miomas diagnostika
Dzemdes miomas diagnostika sākas ar ginekoloģisko izmeklēšanu. Ārstam par dzemdes miomu var rasties aizdomas, ja pie ginekoloģiskās izmeklēšanas dzemde ir palielināta vai neregulāras formas, tādēļ noteikti izjautās par simptomiem. Diagnozi apstiprina ar ultrasonogrāfijas izmeklējumu. Mioma var būt arī nejauša atradne ultrasonogrāfiska izmeklējuma laikā, kas veikts kāda cita iemesla dēļ. Visbiežāk tie ir gadījumi, kad miomas mezgli ir mazi un nekādi neietekmē sievietes dzīves kvalitāti. Dažkārt, ja diagnoze ir neskaidra vai ultrasonogrāfiskā izmeklēšana apgrūtināta, veic arī magnētisko rezonansi mazā iegurņa orgāniem.
Dzemdes miomas ārstēšana
Ir pieejamas dažādas miomas ārstēšanas metodes, bet ne vienmēr ir vajadzīga ārstēšana. Ja mioma nav liela un nerada nekādus simptomus, kā arī nekādi neietekmē sievietes dzīves kvalitāti, specifiska ārstēšana nav nepieciešama. Tā var tikt novērota, regulāri apmeklējot savu ārstējošo ārstu un veicot nepieciešamos izmeklējumus. Ja simptomi tomēr ir, piemērotāko ārstēšanas metodi katrai sievietei ieteiks ārsts, ņemot vērā gan sievietes vecumu, gan simptomu smagumu un esošas vai neesošas blakus saslimšanas, grūtniecības plānošanas vēlmes un daudzus citus faktorus.
Ārstēšana var būt gan medikamentoza, gan ķirurģiska, kā arī citas nemedikamentozas metodes, kā, piemērām, dzemdes asinsvadu embolizācija.
Medikamentozu ārstēšanu visbiežāk izmanto smagu menstruālo asiņošanu novēršanai, kā arī sāpju mazināšanai un anēmijas korekcijai. Dažkārt medikamentozu terapiju lieto pirms plānotas ķirurģiskas ārstēšanas.
Medikamentozai ārstēšanai pielieto gan hormonālus, gan nehormonālus medikamentus. No nehormonālās terapijas visbiežāk pielieto dzelzs preparātus anēmijas korekcijai un nesteroīdos pretsāpju, pretiekaisuma līdzekļus sāpju mazināšanai. Dažkārt menstruālās asiņošanas ātrākai samazināšanai izmanto arī antifibrinolītiskos līdzekļus, kā, piemēram, Traneksānskābi.
Hormonāla terapija arī katrai sievietei tiek piemeklēta individuāli, ņemot vērā simptomu smagumu, sievietes vecumu un miomas lielumu un lokalizāciju. Tā var būt hormonālā kontracepcija tablešu vai citā formā, hormonālā intrauterīnā ierīce vai hormonālie medikamenti, kas nomāc estrogēnu un progesterona sekrēciju olnīcās (izraisa mākslīgu menopauzi), kā arī citi specifiski miomu ārstēšanai izstrādāti hormonāli preparāti.
Arī ķirurģiskai dzemdes miomu ārstēšanai var būt dažādas metodes. Kā viena no tām ir konservatīva miomektomija jeb miomas mezgla izlobīšana, kas saglabā iespēju nākotnē plānot grūtniecību. Tomēr arī pēc miomas mezglu izlobīšanas pastāv risks, ka tie var veidoties no jauna. Aptuveni 10 -25% gadījumu, nepieciešama atkārtota ķirurģiska iejaukšanās miomas recidīvu dēļ. Ir vairāki veidi kā veikt ķirurģisku miomas mezglu izlobīšanu. Kuru no tiem pielietot, atkarīgs no miomas atrašanās vietas dzemdes sieniņā, kā arī no tās lieluma un mezglu skaita. Ķirurģiskās pieejas var būt abdomināla miomektomija, laparoskopiska miomektomija vai histeroskopiska miomas mezgla izgriešana. Histeroskopisko pieeju pielieto, tad, ja miomas mezgls daļēji vai pilnībā atrodas dzemdes dobumā.
Savukārt, dzemdes artērijas embolizācija ir ārstēšanas metode, ar kuras palīdzību tiek pārtraukta asins apgāde miomas mezglam, tādējādi panākot mezgla samazināšanos un mazinot vai pilnībā atrisinot radītos simptomus. Arī šai metodei ir savi kritēriji, lai to varētu pielietot, tādēļ ne visām sievietēm tā ir piemērota.
Ja ārstēšana nav iespējama ar nevienu no konservatīvām metodēm, iespējama arī histerektomija jeb dzemdes izoperēšana.
Dzemdes mioma - tā ir viena diagnoze, bet atšķirīgs katras sievietes stāsts. Katrai situācijai var atrast kādu risinājumu. Ārsts speciālists informēs un izskaidros piemērotākās ārstēšanas metodes, bet lēmumu, kuru no tām pielietot, jāpieņem pašai sievietei.
Foto: ĀRSTU PRAKSE HARMONIJA