Operācija - foto no Pixabay
Katram no mums var gadīties piedzīvot narkozi, un nostāsti par pārdzīvojumiem pirms tās un pēcnarkozes atmošanās stadiju ir dzirdēti dažādi. Kāds no tās atmostas ātri un bez sekām, savukārt citiem tas ir kā vesels piedzīvojums – rādās halucinācijas, nekontrolē savu rīcību, rada eiforijas sajūtu. Ar savu pieredzi dalās lasītāja.
Pārdomas pirms narkozes
“Man bija plānota operācija. Nekad iepriekš nebiju pieredzējusi narkozi, tādēļ bija savs satraukums par to, kā tas notiek, vai būs kādas sajūtas narkozes laikā, kāda būs atmošanās.. Lai gan, kas tur tik traks var būt, jo pat bērniem zobus labo narkozē. Pārdomas bija daudz, it sevišķi pēc paziņu nostāstiem, ka atmostoties redzēti rūķīši, dauzītas mēbeles. Kādai manai paziņai brālis uztvēris viņu par zobu, saucis viņu par Zobiņu un teicis, lai nāk atpakaļ mutē. Biju lasījusi arī par astrālo ceļošanu narkozes laikā un cerēju, ka piedzīvošu kaut ko tik interesantu. Pēdējais, ko es atceros pirms iemigšanas, ir īsais dialogs ar ārstu pēc šķīduma ievadīšanas vēnā:
- “Ko Jūs tagad tik intensīvi uz mani skatāties?”
- “Vai galva jau reibst?”
- “Nē.. Gaidāt, kad es iemigšu? Ha, ha, ha!” (seko vēl viena šķīduma doza)
- “Šis ir tikai atslābinošais preperāts. Īstā manta vēl sekos!” (seko vēl šķīdums vēnā)
- “Ak, tad jau man vēl nav “īstā manta” tikusi! Vai esat veikuši savu vidējo statistiku, cik ātrā laikā pacients iemieg?” (nu, dikti gudri pateicu, pašai prieks)
- “30 sekundes”..
Atmošanās pēc narkozes
“Izrādās, ka biju atmodusies ātrāk, kā šķita, jo biju zvanījusi cilvēkiem un runājusi sazin ko. Pirmo reizi dzīvē sapratu, ko nozīmē bezfilma! Visi jaunībā stāstīja piedzīvojumus par savām ballītēm, pēc kurām dzirdēti nostāsti un es nekad nesapratu, kā tas ir iespējams, ka neko neatceries. Un te nu es uzzināju!
- “Kāpēc Tu man zvani?” (sarunas laikā reizes 7)
- “Tu pati man zvani!”
- “Aaaa, nu jā.. jo Tu esi taču esi tik jauks cilvēks!”
- “Bet, kāpēc Tu man zvani?!”
Esmu jautājusi ārstiem, lai mēra man spiedienu uz kājas. Un arī to, kā var čurāt, ja nav ko čurāt?!
Kad jau pamodos tik, cik lai spētu atcerēties, visi šķita tik jauki un mīļi! Personāls vienkārši staroja manās acīs, un tā tas turpinājās visu dienu. Savukārt cerētā astrālā ceļošana vai nu ir palikusi zemapziņā vai arī man tāda iespēja vienkārši nenospīdēja.. Cik žēl!
Savukārt, 3. dienā pēc narkozes iestājās, šķiet, tā dēvētas “lomkas”. Āda sāpēja, viss reiba, acis knapi fokusēties spēja vienā punktā. Sajūta, it kā būtu kārtīgi noballēts iepriekšējā vakarā.”
Operācija - foto no Pixabay