Par Latvijas Nacionālā dabas muzeja 180.jubilejas gada dzīvnieku izvēlēts ezis, savukārt Latvijas Mikologu biedrība par gada sēni izraudzījusi zaļo jeb papagaiļu stikleni (Gliophorus psittacinus).

Gada dzīvnieks - ezis

Šogad aprit 180 gadi kopš dibināts Latvijas Nacionālais dabas muzejs, un savā jubilejas gadā par gada dzīvnieku muzejs izvēlējies ezi - savvaļas dzīvnieku, kas novērojams arī pilsētvidē.

Dabas muzeja zoologi skaidro, ka ezis ir neliela auguma apaļīgs dzīvnieks, kura raksturīgākā pazīme ir ar adatām segta ķermeņa virspuse. Ezim ir neliela galva ar smailu, kustīgu un mitru purniņu. Ežiem ir mazas, apaļas acis, nelielas, noapaļotas ausis un ļoti īsa aste. Kājas ir salīdzinoši īsas, spēcīgas, ar pieciem pirkstiem un nagiem, kas piemērotas arī zemes rakšanai.

Eži pārvietojas vienmērīgos, ātros soļos, bet spēj arī ātri skriet un pat lēkt. Muguru un sānus klāj divus centimetrus garu adatu kažoks, bet galva, vēders un kājas klātas ar raupju apmatojumu. Briesmu gadījumā ezis spēj savilkties kamolā, uz ārpusi izslienot adatas, stāsta zoologi.

Speciālisti norāda, ka Latvijā ir divas pēc ārējām pazīmēm ļoti līdzīgas ežu sugas - baltkrūtainais ezis "Erinaceus roumanicus" un brūnkrūtainais ezis "Erinaceus europaeus". Biežāk sastopams baltkrūtainais ezis, jo tā izplatības areālā ir visa Latvijas teritorija. Brūnkrūtainais ezis sastopams reti, galvenokārt Latvijas ziemeļaustrumos. Latvijā sastopamā ežu populācija oktobrī devās ziemas guļā, kas ilgs līdz aprīlim.

Zoologi zina teikt, ka eži apdzīvo teritorijas, kas bagātas ar krūmiem, lapu kokiem un bagātu zemsedzes veģetāciju - meža malas, lauksaimniecības zemes, dārzus un parkus. Labprāt uzturas apdzīvotu vietu tuvumā, arī pilsētās. Aktīvi tie ir gada siltajā sezonā, diennakts tumšajā laikā.

Eži ir visēdāji, tomēr galvenokārt pārtiek no bezmugurkaulniekiem - vabolēm, kāpuriem, gliemežiem, tārpiem un zirnekļiem. Ēd arī augļus un mazus mugurkaulniekus, piemēram, vardes, čūskas, ķirzakas, putnu mazuļus, olas. Ežu dzīves ilgums ir pieci līdz septiņi gadi. To dabiskie ienaidnieki ir lapsas, āpši, caunas, meža cūkas, pūces un suņi. Dzīvniekus apdraud arī transporta līdzekļi, kūlas dedzināšana un pesticīdu izmantošana, norāda speciālisti.

Eža gadā muzejs kopā ar īpašo sadarbības partneri un kaimiņu kafejnīcu "Ezīša kofīšops" aicinās uz dažādām aktivitātēm un iepriecinās ar ezim veltītām krūzēm un kafiju. Vairāk par ežiem var uzzināt muzeja zooloģijas ekspozīcijā, un jau janvārī ģimenes ar bērniem muzejs aicinās uz ežiem veltītu pasākumu.

Dabas muzejs aicina reģistrēt ežu novērojumus vietnē "www.dabasdati.lv"; un iekļaut gada dzīvnieku izglītojošos pasākumos un citās norisēs.

Dabas vērotājs Vilis Bukšs stāsta, ka janvārī nereti ir tā, ka atkušņos pamostas ezis. Šogad viņš 7.janvārī novērojis pamodušos ezi Dārzu ielā, Viļakā. Līdzīgi bijis arī 2012.gada 13.janvārī Ziedu ielā. Zīmīgi, ka ezis ir Viļakas pilsētas ģerbonī, viņš norāda.

Gada sēne – papagaiļu stiklene

Zaļā jeb papagaiļu stiklene ir maza, krāšņa sēne, kuru grūti sajaukt ar citu. Šī sēne aug nabadzīgās augsnēs, īpaši zālājos un parkos. Tā nav indīga, bet nav arī ēdama sīkā izmēra dēļ.

Latvijā pirmo reizi pamanīta 1951.gadā Lielplatones apkārtnē, bet uz Latvijas Nacionālā dabas muzeja krājumu pirmais eksemplārs atceļojis no Moricsalas 2012.gadā.

Jauna sēne ir zaļa, ar spīdīgu, gļotainu cepurīti; tās krāsa drīz kļūst dzeltenāka, izņemot kātiņa augšgalu, kurš pie cepurītes vienmēr saglabājas zaļgans. Cepurītes diametrs ir no 1 centimetra (cm) līdz 3,5 cm, kātiņa garums 2-7 cm.

Lapiņas ir pelēkbaltas līdz dzeltenas, ar nedaudz zaļu krāsojumu, biezas un retas. Bieži novērojamas starplapiņas, kas kā mazas dzīsliņas šķērso lapiņu apakšējo daļu.

Sēnei raksturīga maiga sēņu smarža un baltas sporas.

Zaļo stikleni var atrast vasarā un rudenī, līdz pat salnām. Sēnes iecienīta dzīvotne ir nabadzīgas augsnes - neuzlaboti vai ilgstoši nemēsloti zālāji, ceļmalas, laukmalas un ganības, parki, kapi un baznīcu pagalmi, tomēr tās sastopamas arī mežos.

Tās aug gan pa vienai, gan lielākās grupās - desmitiem augļķermeņu vienuviet.

Tā ir pasaulē izplatīta suga, bet Latvijā ļoti reti sastopama. Līdz 2024.gadam zināms vien nepilns desmits atradņu.

Sēne iekļauta topošajā Latvijas Sarkanajā grāmatā.

Šo sēni atrodot to labāk atstāt netraucēti augam. Sugas saglabāšanai daudz būtiskāk ir saglabāt tās augšanai piemērotus biotopus.

Ja tiek atrasta zaļā stiklene dabā, Latvijas Mikologu biedrība aicina par to ziņot biedrībai un atzīmē atradumu portālā "dabasdati.lv".