Latvijas Rokmūzikas Asociācijas dibinātājs un sociālā projekta "Caur ērkšķiem uz…" vadītājs Jānis Bukums ir ārēji skarba, bet harizmātiska personība ar stingru nostāju pret dzīvi un lietām. "Ērkšķu" šova skatītājiem nereti apbrīnu rada Jāņa spējas saglabāt mieru pat nokaitētākajās situācijās un viņa apņēmīgā vēlme darīt lietas, cik labi vien iespējams. "Ērkšķu" jaunākās sezonas filmēšanas atklāšanas pasākumā portāls 1188.lv aicināja Jāni Bukumu uz sarunu par “Ērkšķu” projektu, sajūtām, kuras pārņem tajā darbojoties un par cilvēku attieksmi pret mazāk nodrošinātāko sabiedrības daļu.
Kādas sajūtas jūs pārņem atgriežoties projektā "Caur ērkšķiem uz..."?
"Šobrīd īsti vēl nav tādas sajūtas, jo tas ir tāds process un parasti no visām iepriekšējām sezonām paliek prātā tie veiksmes stāsti, un, protams, ka cilvēki parasti atceras tikai to gaišāko un labāko, un es katrā ziņā nācu diezgan optimistiski noskaņots, jo ir liels prieks, ka ir atkal daudz meitenes, kuras ir pat pēc visām kovida briesmām saņēmušās, un tagad ir gatavas mainīt dzīvi.
Ko jūs pats personīgi sagaidāt no jaunās "Caur ērkšķiem uz..." sezonas?
Es sagaidu to, ka vecais Bukums atkal iemācīsies kaut ko jaunu, jo, lai, cik tas jocīgi arī nebūtu, es katrā sezonā esmu kaut ko reāli apguvis un šī ir fantastiska iespēja, jo ar minimālām pūlēm, meitenēm tas ir pats par sevi, tu iegūsti maksimāli daudz informācijas un visādas lietas, kuras var praktiski pielietot. Bet nu katrā ziņā es sagaidu no šīs sezonas to, ka būs vairākas meitenes, kuras to darīs no sirds un dvēseles, palīdzot speciālistiem, un vēl, lai uzlabotu savu dzīves kvalitāti un šim pasākumam būtu arī rezultāts.
Runājot par atziņām, kādas ir bijušas spilgtākās atziņas, kuras jūs turpināt izmantot arī personīgajā dzīvē?
Tā noteikti ir rīta disciplīna, es jau gadiem lasu 3 – 4 lapaspuses dienā angliski, vingroju un vienīgais – pīpēt no rītiem, to nevajadzēja. Šīs lietas iemācīja cilvēki, kas ņemas ar jogu un visādām rīta padarīšanām, tas tīri no praktiskām lietām.
Bet tāda cilvēciskā lielākā atziņa ir par sabiedrības liekulību. Jo, nu kā, tāpat tajā publiskajā sektorā, vienalga, vai tā ir mūzika vai kādas citas aktivitātes – it kā tu ar to saduries, bet tu to nejūti, bet tieši šo projektu laikā tā sabiedrības liekulība ir fantastika. Sabiedrība tā kā pēkšņi visa vienlaicīgi atver pēkšņi acis un saka: “Ārprāts! Kā pie mums, kaut kas tāds? Kur tādi cilvēki gadījušies?”
Un tā liekulība ir fantastiska, jo šie cilvēki dzīvo ar mums, viņi ir starp mums katru dienu un tad mēs ar augsti paceltām galvām, piepūtušies kā tītari, ejam pa ielu un izliekamies nepamanām viņus vai vēl labāk, pagriežamies un rādām šiem cilvēkiem ar pirkstiem.
Kāds būtu jūsu ieteikums tiem cilvēkiem, kuri arī vēlas saņemties un mainīt savu dzīvi, taču, kuri to nav gatavi darīt ar šova un publicitātes palīdzību?
Es nepretendēju uz guru statusu un es tā kā nedomāju, ka tas ir pats optimālākais pats efektīvākais variants kā, piemēram, publiska padarīšana, bet tas ir katra cilvēka ļoti personisks lēmums. Ir cilvēki, kuriem varbūt tas lēciens nesagatavotam, tā kā pilnīgi aukstā ūdenī, tieši runājot par "Caur ērkšķiem uz..." kā šovu un publicitāti, varbūt tas pat īstenībā daļai cilvēku palīdz labāk, bet pārējiem es ieteiktu nebaidīties, interesēties, nebaidīties lūgt palīdzību. Ejiet, runājiet, komunicējiet, sākot no speciālistiem līdz pat parastiem cilvēkiem, vai mēģiniet atrast kādu informāciju un nelūstiet, un neapstājieties, nepadodieties, tāpēc, ka ģenerālmēģinājums šis nav un dzīve ir viena.
Vairāk skaties:
Jānis Bukums Foto: 1188play ekrānšāviņš