Ir klišejiski sākt portretinterviju ar aprakstu, kā intervējamā persona ierodas uz sarunu un kādos apstākļos tā notiek, taču šoreiz patiesi nevar nepieminēt intervijas fonu. 360 ziņu moderators Tālis Eipurs atsaucies avantūrai un gaida erudīcijas spēles “15 jautājumi” ierakstu, kurā zināšanām mērosies ar Valsts prezidentu Edgaru Rinkēviču. Tālis neizskatās satraucies, drīzāk – nopietni noskaņojies gaidāmajam ierakstam.

Kādas ir tavas stiprās puses?

Kur? Prāta spēlēs?

Nē, vispār.

(Klusē.) Domāju, kuru no miljona teikt. (Smejas.) Jokojos. Grūti atbildēt, topus neveidoju. Man tas šķiet lieki, jo viss ir tik mainīgs. Vienā situācijā tā ir stiprā puse, citā – trūkums.

Labi, un kas ir tava stiprā puse prāta spēlēs?

Mums ir komanda prātenēs, mēs ejam pie brāļiem Začiem (biedrības “Prāta spēles” izveidotāji, Jānis un Edijs Zači – redaktora piezīme), tur mani ņem, jo kaut ko saprotu no sporta. Manuprāt, prāta spēlēs mana stiprā puse ir vispārējā inteliģence. (Smejas.) Tas man laikam ir raksturīgi, ka nav tādu jomu, kuras es pārzinu ļoti dziļi, perfekti, līdz pašam galam, un tas ir mans jājamzirdziņš. Man drīzāk ir tas vispārīgums, ka es par visu ko zinu šo un to.

Vai vispārīgā inteliģence nozīmē arī to, ka Tālis Eipurs nekad nelieto rupjus, necenzētus vārdus, ka viņš nekad nelamājas.

Lamājas. Jā. Es zinu, kur drīkst un kur nedrīkst. Tas taču zināms jau no bērnības. Aizej ar puikām bumbu uzspēlēt un runā vienā valodā, atnāc mājās un pārslēdzies uz citu. Tāpat arī ēterā vai kur citur – mēs jau paši to nemanām, vienkārši pārslēdzam tās valodas.

Pamanīju, ka esi ļoti prasīgs pret kolēģiem latviešu valodas pareizrakstībā, izrunā. Kā veidojusies šī valodas izjūta?

Kā teica Kļūdas kundze Silvija Mieze (Latvijas Radio raidījuma “Mūsu valoda” veidotāja, kas zināma ar leģendāro refrēnu “Kļūda, kļūda, kļūda!” – redaktora piezīme), man esot paveicies, man šūpulītī ir ielikts. Bet vispār, manuprāt, runāt pareizi – tas ir pašcieņas jautājums. Ja sāc piemēroties citām valodām, tu pazaudē daļu savas vērtības. Un kas tad vispār mūs notur kopā šajā valstī? Tas ir viens no ietvariem. Man tas ir svarīgi, un arī tas darbs, ko daru, – tas jau neizbēgami ir saistīts ar valodu. Vairs nevis viens no ietvariem, bet jau pamats. Man tas ir instruments, viens no instrumentiem, ko arī varu izmantot pēc vajadzības. Vienā lokā varu gvelzt un raut nost galotnes un pateikt vēl kaut ko sulīgu pa vidu, citā lokā – runāt literārajā valodā.

Pats sevi kādreiz klausies, skaties tur, kur esi dzirdams, redzams?

Nē. Vajag, bet es to nedaru. Vajag. Neesmu redzējis nevienu no tiem dažiem “Ziņnešiem”, kuros līdz šim esmu bijis. Nevienu. Bet vajag.

Kāpēc vajag?

Tieši nesen skatījos video par publisko runu, un viens no lielajiem ieteikumiem bija – skatieties paši uz sevi no malas, jo jūs paši esat sev bargākie kritiķi. Nu tā ir! Visu, par ko tev ir neērti, var labot. Bet, no otras puses, – tas varbūt arī paņem nost to, kāds tu esi īstenībā. To es atceros no “900 sekundēm” (TV3 rīta raidījums, kurā Tālis ilgus gadus bija moderators – redaktora piezīme). Kad pirmo reizi biju ēterā ar Kristīni Garklāvu, viena no pirmajām lietām, ko viņa teica: “Neuztaisies! Esi tu pats!” Tas ir diezgan svarīgi. To vienmēr paturu prātā – nevajag pārcensties ar to, kā ir pareizi.

Bet tu taču nenoliegsi, ka ir cilvēki, kas ir apveltīti ar paškritiku, un ir cilvēki, kuriem tāda nepiemīt? Tu esi paškritisks?

Līdz robežai. Cik tad var?! Man ir arī jādzīvo, un bieži vien man tam nav spēka. Kaut kādu robežu novelku – kaut kur pakritizēju sevi, kaut kur pašvērtējums pasvārstās, bet baigi neaizraujos. Esmu pietiekami izsēdējies terapijās, lai to fiksētu un liktu sevi mierā.

Esi gājis terapijā?

Jā.

Un nekaunies no tā?

Kāpēc?

Kāda acīs tā var izrādīties vājuma pazīme. Tāpēc, ka vecāko paaudžu cilvēki vispār to nesaprot un velk vienādības zīmi starp psihoterapiju un vājprātu.

Agrāk arī brunči virs ceļgala bija kaut kas nepieņemams. Tagad tā nav. Terapija ir palīgs.

Atceries, kad parādījās internets, visi teica – nu viss, ar televīziju ir cauri, arī vakara ziņu raidījumi nomirs.

Kaut kādā ziņā mirst, bet kaut kādā arī pārveidojas un dzīvo tālāk citās formās. Es domāju, ka televīzija tiešām nomirs, taču video saturs un ziņas cilvēkus vienalga turpinās interesēt. Tā televīzija, ko tagad skatāmies, kas ir paketēs, kanālos un izplatītājos, ne tuvu vairs nav televīzija, kāda tā bija agrāk. To vienkārši sauc par televīziju. Īstenībā tas ir video saturs internetā. Lielākoties.

Ziņas arī vairs nav tās ziņas, kas bija agrāk?

Protams, ka nav. Ir mainījies avotu daudzums un pieejamība. Absolūti, radikāli, pat tūkstoškārt, un tas skaitlis nav pat pārspīlēts. Tu vari atrast ziņas jebkur, un šobrīd visu ziņu žurnālistu uzdevums ir atrast, pārbaudīt un nodot tālāk. Savukārt auditorijai atliek izvēlēties – izvērtēt pašiem, kas ir svarīgi, vai uzticēt to cilvēkiem, kas ir iemācījušies izvērtēt, iepakot un pasniegt informāciju. Neviens ziņu raidījums nav absolūtā patiesība, tas ir rezultāts kaut kādā posmā. Jebkuru ziņu sižetu, jebkuru, pat vislabāko, var veidot mūžīgi. Un tas, ko jūs redzat vakarā, “Ziņnešos”, ir tas, cik tālu esam tikuši līdz pulksten septiņiem. (Smejas.)

Esmu dzirdējusi, ka trīskāju ķeblītis ir viena no stabilākajām konstrukcijām. Ja “Ziņneši” ir viena kāja, kas ir pārējās divas?

Otra kāja ir otrs darbs. (Smejas.)

Nē, tas neskaitās, visi darbi ir viena kāja.

Nu tad otra kāja ir dzīves praktiskās prozas puse – veids, kā es organizēju savu dzīvi, ikdienu. Un trešā kāja ir absolūti privātā dzīve. Ar to es ļoti reti kad dalos. Vai arī tikai tad, kad tam pienāk laiks. Un tās divas kājas ir tikpat svarīgas kā darba kāja, ja mēs pieņemam, ka ir trīs. Bet gan jau ir vēl kāda.

Piemēram, vaļasprieki – būšana dabā, ceļošana, filmas, teātris.

Tas viss pieder pie privātās dzīves. Tā ir tā daļa, ar kuru labprāt dalos, – par manām interesēm un domu gājieniem. Par notikumiem un cilvēkiem gan ne. Manuprāt, tas ir lieki. Protams, ir kaut kas, ko cilvēkiem par tevi ir tiesības zināt, jo darba specifika to pieprasa – tā vai citādi esmu publiska persona. Bet ir man dzīves daļa, kas ir tikai mana. Tā nav drausmīga, ekstravaganta vai neparasta, tā vienkārši ir mana pasaule.

Tu samērā daudz ceļo un, spriežot pēc publiski pieejamām bildēm, esi no tiem ceļotājiem, kurus nesastapt Turcijas vai Ēģiptes “viss iekļauts” kūrortā?

Mēdzu teikt, ka man nepatīk būt tūristam, man patīk būt ceļotājam. Atpūsties varu tepat. Ceļojumā man patīk iepazīt jaunas vietas. Agrāk tas bija intensīvāk, tagad ar gadiem mazliet mierīgāk.

Kas ir bijis spilgtākais?

Lielākoties esmu apceļojis Eiropu un Pieeiropu, bet pavisam noteikti spilgtākais ir ceļojums, par kuru kādu laiku biju sapņojis un kuru īstenoju burtiski mēnesi pirms pandēmijas – uz Irānu. Pavadīju tur mēnesi. Aizbraucu viens pats, iepriekš izlasījis un “YouTube” saskatījies visu, kas man par šo valsti būtu jāņem vērā. Saorganizējos, saplānoju un saņēmu dūšu drusciņ, un aizbraucu, un atbraucu. Viss bija baigi labi, izcili, tas noteikti ir pats, pats, pats foršākais, ko ceļojumā esmu piedzīvojis.

Neraugoties uz šīs valsts ne visai labo starptautisko slavu?

Gan Latvijā, gan visur citur ir cilvēki, kas ir aiz tās starptautiskās slavas, un bieži vien viņi ir krietni citādāki. Vai nu viņi ir demokrātiskāki par varu, vai tieši otrādi – viņi ir konservatīvāki. Piemēram, Spānijas vai Portugāles laukos tu noteikti vari atrast krietni konservatīvākus cilvēkus nekā tos, kuri šajās zemēs ir pie varas. Latvijā tai skaitā. Irānā savukārt var atrast cilvēkus, kuri ir krietni vien demokrātiskāk noskaņoti nekā Irānas vara. Tāpat taču ir arī Krievijā, Baltkrievijā vai Ukrainā. Tur var atrast no pilnīgas “vates”, tāpat kā Latvijā, līdz pamatīgam liberālim.

Ko, tavuprāt, cilvēkam dod ceļošanas pieredze?

Ceļot jau var dažādi. Arī grāmatās ļoti daudzi ceļo. Jūtūbē un vēl kaut kur. Bet tā klātesamība un pieredzes sajūta ir neatsverama. Bet, ja man jautātu, vai redzu arī iemeslus, kāpēc neceļot, viens no tiem pavisam noteikti būtu vides saudzēšana, jo tūrisms ir viens no lielākajiem klimata ietekmētājiem pasaulē.

Uzskati sevi par vides draugu?

Jā, man tas šķiet svarīgi. Es, piemēram, cenšos nelietot papīru, un man ir gadžets, kurā visu var lasīt. Cik vien iespējams, lasu e-grāmatas. Ja man nebūtu e-lasītāja, es būtu četrreiz mazāk izlasījis. Nesaprotu, kāpēc latviešu valodā neizdod e-grāmatas. Vēl audiogrāmatas ir baigā fīča, tikai vajag atrast labus lasījumus, jo var ļoti labi un ļoti slikti ierunāt. Es tagad lielīšos! Vairākas grāmatas esmu pats ielasījis audiogrāmatas neredzīgo un vājredzīgo bibliotēkai. Tā ir forša pieredze! Ierunājot visu grāmatu no sākuma līdz beigām, tu esi to izlasījis pa īstam. Tāpat kā tulkojot filmu.

Un tāda pieredze tev arī ir, vai ne?

Bieži to nedaru, varbūt dažas reizes gadā, jo iztulkot filmu ir diezgan laikietilpīgi. Šādu iespēju man devuši kinofestivāli, piemēram, “Riga IFF” (Rīgas Starptautiskais kinofestivāls – redaktora piezīme). Tā ir dzīvo seansu pieredze, kas sēdi zāles aizmugurē un tulko cilvēkiem austiņās. Agrāk man to ļoti gribējās, tagad ar prieku piekrītu. (Smejas.)

Ja tie ir kinofestivāli, tad jau filmas, tā teikt, no augstiem plauktiem?

Es drīzāk teiktu, ka tās ir nepopkultūras plaukta filmas. Tas nav ne augstāks, ne zemāks plaukts, jo ir taču arī ļoti labas popkultūras filmas. Man kino un arī teātrī patīk nestandarta, eksperimentāla pieeja, kas man kā skatītājam ļauj izkāpt no kastes, vēl brīvāk un reizē arī kritiskāk raudzīties uz pasauli. Kļūsti pieņemošāks, ir vieglāk dzīvot. (Smejas.)

Tu esi no tiem cilvēkiem, kurš aizbrauc uz mežu, pakar šūpuļtīklu un nakšņo dabā. Kāpēc tu to dari? Kādas izjūtas meklē?

Pirmkārt, var jau gulēt arī teltī vai uz zemes, bet man patīk, ka tevi mazliet iežūžo, iešūpo un tu vienmēr esi sausām kājām, bez skudrām, zariem un kunkuļiem. Otrkārt, hamokam nav sienu, tu visapkārt redzi visu, ko gribi redzēt. Ja nelīst, tev nav arī jumtiņa, un tad tev ir, kā saka neteltīs gulētāji, tūkstoš zvaigžņu viesnīca. (Smejas.) Gulēšana mežā ir mana tūkstoš zvaigžņu viesnīca.

Tev nav bail?

No kā? Man no lāčiem ir bail, bet tad vienkārši nevajag pavasarī kaut kur pie Igaunijas robežas gulēt. (Smejas.)

Tev ir lāču atbaidīšanas taurīte?

Nav, bet guļot tāpat nepūtīšu. Es tur guļu. Aizmidzis. Pavisam. Kāda taurīte? Bet ne no kā cita man nav bail. Turklāt, guļot svaigā gaisā, ir pilnīgi cits miegs. Un tad vēl tā knibināšanās ar to visu. Tajā ir kaut kas no meditācijas. Savā nodabā sasien visus mezgliņus, saliec visus stiprinājumus, nostiep jumtiņu, ja lietus līst vai no vēja vajag pasargāties. Ielien un sapņo atvērtām acīm, pēc tam jau aizvērtām. No rīta atver acis un skaties, kā priežu galotnes kustas. Tie ir unikāli skati. Katru reizi. Vislabākais laiks ir pavasarī vai rudenī, kad vēl nav vai jau vairs nav lapu, tad arī nav odu, nav auksts. Vasarā ar odiem ir posts, bet, jā, tas ir kaut kas tāds… Un tad ir tādas, tikai tev zināmas vietas, kur nav tālu jābrauc, bet neviens nevazājas, kādas foršas upes krastā, un pa neesošo logu tev būs miljonu vērts skats.

Kas tajā brīdī notiek galvā? Klusums? Vai tieši pretēji – domu uguņošana?

Domāju to pašu, ko parasti, tikai apstākļi ir citi. Es nebraucu meklēt atbildes. Braucu skatīties uz reālām “šeit un tagad” lietām, kuras man nav pieejams ikdienā. Un vēl tie saullēkti…

Tu esi romantiķis!

Visi jau ir, tikai nesaka.

Un vēl arī savdabis.

Jā, jā, to man ir teikuši. Es jau sevi no malas neredzu, bet kādreiz tā saka.