Ik gadu 10. novembrī Latvijā svin viduspunktu starp rudens un ziemas saulgriežiem, kad notiek pāreja no rudens uz ziemu. Mārtiņdienā jābūt pabeigtiem visiem rudens darbiem un šajā dienā beidzas arī veļu laiks. Mārtiņos sāk iet ķekatās jeb budēļos, tādējādi nesot mājai svētību, laimi, veselību, kā arī auglību.

Mārtiņdiena – tradīcijām bagāta

Mārtiņi bija bagātīgi un priecīgi vienas dienas svētki, kas tika atzīmēti ar lielu vērienu un jautrību. Agrākos laikos uzskatīja, ka Mārtiņos jābūt bagātīgi klātam galdam, mielastā noteikti jābūt ceptam gailim vai zosij. Uz svētku galda jāliek arī maizi, pīrāgus, medu, alu un ābolus. Ap Mārtiņiem kāva nobarotu govi, ko ziemā kāpostos un zupā vārīt, bet tās mēli sālīja un piekāra bēniņos, kas tika nesta cienastā krodziniekam vai mācītājam. Pirmo izvārīja govs galvu un kaklu, aknas un plaušas, ko ēda visi mājas iedzīvotāji. Aknu gabalus puiši, dodoties uz tirgu ņēma līdzi, lai būtu ko uzēst.

Mārtiņdienas svētku svinēšana aizsākusies 16. gadsimtā. Tos svinēja par godu romiešu karavīram Mārtiņam. Šis Mārtiņš esot bijis labu sirdi un kādā dienā ieraudzījis salstošu ubagu, kam atdevis savu apmetni. Mārtiņu gribējuši iecelt par garīdznieku, taču, to viņš neesot gribējis, tādēļ no draudzes pārstāvjiem paslēpies putnu kūtī. Draudzes pārstāvji Mārtiņu meklējuši un beigās dēļ putnu klaigāšanas atraduši kūti, kurā viņš slēpies. Tā ticējumos radusies gaiļa klātbūtne un kaušana, kā arī Mārtiņbērnu gājieni.

Mārtiņbērnu gājieni – budēļi jeb ķekatas

Mārtiņos gāja masku gājienā, ko dēvēja par Budēļiem. Tam bija jābūt skaļam un pamanāmam, lai pa gabalu var dzirdēt Mārtiņbērnus, tādēļ, skaļi dzieot, dejojot un dauzot kājas, tika sisti katlu vāki, karotes, bungas, pannas, skandināti zvārguļi. Pastāvēja uzskats, ka ar tādu trokšņošanu un dejām tikai aizgaiņāti ļaunie gari un ienesta svētība. Budēļi gāja no mājas uz māju un jautrā veidā ar dziesmām gan apdziedāja, gan slavēja un nopēla mājas saimnieku, tika vērtēta mājas tīrība, meitu čaklība, bērnu paklausība un lasītprasme. Vīriešu ķekatnieki apvilka kažokus uz otru pusi, apjoza tos ar pītām salmu jostām un gāja pa ciemu bērnus baidīt, lai tie klausītu savus vecākus. Pirmos Mārtiņbērnus nelaida mājā, jo te neesot bijuši īstie. Nākamos gan nedrīkstēja atraidīt. Prom ejot ķekatniekiem deva līdzi dāvanas un cienastus, kurus tie nēsāja līdzi savās kulēs un tarbās.

Maskas budēļiem pēc Mārtiņdienas gājiena tika sadedzinātas, jo tās nesot, budēļnieki izdzīvojuši nāvi un atdzimšanu. Līdz ar maskām tika sadedzināta negatīvā enerģija, sāpīgais, smagais viss sliktais.

Zīlēšana Mārtiņos

Kā visās lielās svētku tradīcijās un svinībās, kas saistītas ar saulgriežiem, arī Mārtiņdienā neiztikt bez zīlēšanas. Tradicionāli, lielākā daļa nākotnes paredzēšana bija tieši par precībām, arī Mārtiņdiena nav izņēmums – meitas zīlēja sev brūtgānus un preciniekus:

• Mārtiņu vakarā meitām, gulēt ejot, jāuzmet istabas vidū brunči; kas sapnī pacels, tas apprecēs.
• Mārtiņu vakarā vajag atstāt visus apģērba gabalus, kas bija to dienu mugurā, uz grīdas; kas naktī tos pacels, būs īstais brūtgāns.
• Mārtiņa vakarā meitas ēd siļķes galvu. Kas naktī dos ūdeni dzert, tas būs brūtgāns.
• Mārtiņa vakarā vīrieši iet pa ciemu, kažokus otrādi apgriezuši un apjozuši ar pītām salmu jostām. Viņi tā iet bērnus baidīt, lai mācās un vecākus klausa.
• Mārtiņu vakarā pirms gulēt iešanas meitām jāmazgā seja un jāiet gulēt neslaucītu seju, kā arī nedrīkst runāt. Kas sapnī nesīs dvieli pār pleciem, tas būšot precinieks.
• Mārtiņdienas vakarā vajag trīs reizes skaitīt: "Svētais Mārtiņ, atminies, ko es šonakt vēlējos, redzēt savu mīļāko, paša Dieva izredzēto.
• Mārtiņdienas vakarā katrai meitai jānober zemē sauju graudu, ienes istabā gaili un palaiž vaļā, - pie kuras čupiņas tas sāks ēst, tā meita pirmā apprecēsies.
• Mārtiņa vakarā meitas ar aizsietām acīm un izplestām rokām skrien uz sētu un ķer sētas mietus. Cik roku starpā paliek sētas mietu, tik gadu vēl jāgaida uz preciniekiem.

Mārtiņdienu ticējumi

· Mārtiņiem par godu stallī jākauj gailis, lai zirgam ziemā nepiemestos slimības.

· Ja Mārtiņdiena iekrīt vecā mēnesī, tad lopu barība nav sātīga un lopi ļoti daudz ēd.

· No Mārtiņiem līdz Ziemassvētkiem jāstāsta pasakas un jāmin mīklas, tad labi barojas cūkas.

· Mārtiņa dienā lācis uzmeklē un apēd tādas taukas zāles, no kurām drīz aizmieg un visu ziemu negrib ēst. Viņš ceļas augšā tikai kāpostu Māras dienā.

· Mārtiņdienā kalējs nedrīkst dzelzi kalt, citādi visu ziemu plēšas labi nepūtīs.

· Mārtiņa un Katrīnas dienās jāmin mīklas, lai aug gari lini.

· Mārtiņos jātaisa desas, tad cūkas labi barojas.

· Cik ilgi pēc Mārtiņiem kokiem vēl turas lapas, tik ilgi pēc Jurģiem nebūs vēl zāles.

· Mārtiņdienas vakarā nedrīkst adīt, tad rodas ragaini jēri.

· Ja Mārtiņbērni kādu no mājiniekiem per, tad nevajag bēgt zem gultas, jo tad visu mūžu cilvēks būs bailīgs.

· Ja Mārtiņos uz prusakiem saka: "Sarkani kundziņi, uz priekšu vietas jums nav!", tie iznīkst.

Mārtiņdienas laika pareģojumi

· Ja Mārtiņdienā salst, tad Ziemassvētkos būs silts laiks.

· Ja Mārtiņdiena saulaina un skaidra, tad ziemā gaidāms liels sals.

· Ja Mārtiņa diena ir miglaina, tad ziema būs silta un slapja.

· Ja Mārtiņos uz kokiem ir sarma, tad nākamgad būs laba augļu raža.

· Ja ap Mārtiņiem kokiem vēl zaļas lapas, tad uz Vasarsvētkiem to būs maz.

· Ja Mārtiņdienā snieg, tad būs gara ziema.

· Ja ap Mārtiņiem ir skaidras naktis, tādas pašas tās būs vasarā ap siena laiku.

· Mārtiņš taisa tiltus, Katrīna ārda: pa Mārtiņiem salst, pa Katrīnām kūst. Vecie ļaudis saka - tad Katrīna ar Mārtiņu precoties.

· Ja Mārtiņdiena ir sausa, tad Katrīnas un Andreji ir slapji.

· Ja līdz Mārtiņiem var art - nākamgad tikai pēc Vasarsvētkiem varēs sēt.

· Ja Mārtiņdienā zosis staigā pa dubļiem, tad Lieldienās tās ies pa ledu.

· Ja nedēļā ap Mārtiņiem ir atkušņi, tad visa ziema būs ar atkušņiem.