Slavenība, influencere un uzņēmēja Elīna Didrihsone aizvadītajā nedēļas nogalē savā soctīkla "Instragram" kontā dalījusies savās pārdomās par mūsdienu jauniešu attieksmi pret darbu. Uzņēmēja neslēpj sašutumu par šo jauniešu uzvedības modeļa tendenci.
Jūs esat liecinieki, ka es nekad, nekad par šo tēmu neesmu runājusi, bet man gribās viņu pacelt , jo man liekas, ka es vienmēr esmu to tā "norijusi", mēs esam šo situāciju atrisinājuši, bet tāda lieta reāli notiek.
Kad es darbojos setpiņus gadus atpakaļ uzņēmumā, es sapratu, ka darba devējs ar mani rēķinās - es nevaru neiznākt uz darbu. Lai vai kas, man bija tāda atbildības sajūta, nu tā kā likās - kā? Labi, tu vari uz skolu neaiziet, es nezinu, nobastot, bet darbā neatnākt, ja?
Es atceros, ka man vienu vienīgu reizi dzīvē bija 40 grādu temperatūra un es tajā rītā sastresojusies, saprastdama, ka nav kas iznāk manā vietā, es biju gatava kāpt iekšā vilcienā, braukt, jo es nevarēju nevienu sazvanīt tajā laikā, lai pateiktu, ka man ir tik "sūdīgi", ka es knapi stāvu kājās, bet es zvanīju, es rakstīju, es bombardēju, es gribēju padot signālu, es gribēju "sazīmēt" kādu, kurš manā vietā varētu nostrādāt un man bija tādām trīcošām rokām, jo man likās - kā tu neiznāksi uz darbu?Tā ir mana attieksme pret darbu un tā man dzīvē ir devusi ļoti daudz labus augļus, tādā ziņā, ka tu ar savu attieksmi parādi darba devējam, ka tu esi labs darbinieks un kad ar tevi var rēķināties.
Bet piemēram mums šo septiņu gadu laikā ir bijušas ļoti daudz dažādas situācijas un tieši no jauniešu puses es saprotu un redzu, ka ir tāda vieglprātība. Nu, ka "es varu arī neatnākt". Bet kā? Jo viens, ir SOS situācija, bet ja viņa ir otrreiz, trešoreiz, ceturto un piektajā tu pat nepaziņo, ka tu nebūsi un tad kad tev zvana un vienkārši jautā - "Hei, tu vispār darbā būsi?" piemēram ja? "Nē"...
Man pieņemsim šajā rītā arī gadījās tāda situācija, tā nav pirmā reize, kad es piemēram, esmu ar mazulīti mājās un kad tu pats uzzvani un uzjautā, tad tev vienkārši pasaka ka tu nebūsi. Ko es ar to gribu teikt? Ja tu esi darba devējs, tad zini, ka ne tu viens saskaries ar šādām situācijām, jo es esmu pārliecināta, ka tas nav tikai mums, jo mums septiņu gadu laikā ir bijusi diezgan liela šāda pieredze un tu saproti, ka ar šādiem cilvēkiem tu vienkārši ilgtermiņā nevēlies darboties, jo tu saproti, ka tu nevari rēķināties ar cilvēku. Bet otrs, ka ja tu esi jaunietis, kurš iet uz darbu, tad attiecies pret to mazlietiņ nopietnāk. Tā nav skola, kuru tu vari "nobastot" un tev par to nekas nebūs, arī darba devējs arī tev neko īsti teorētiski izdarīt, vienkārši ar tevi neturpināt darba attiecības, bet tas ilgtermiņā tevi ne pie kā nenovedīs, ja tu regulāri pret darbu attieksies tā - "gribu - būšu".
Labi, okei, ja tev ir 500 cilvēku kolektīvs un vinemēr kāds sēž uz "rezervistu soliņa" un var iznākt tavā vietā, un pat ja tu nebūsi nekas traks nenotiks, bet, ja tu pretendē uz tiešām nopietnu darbu un vispār dzīvē vēlies kaut ko sasniegt, ta attieksmei pret darbu ir jābūt tādai "es esmu, ar mani var rēķināties, bet, ja pat kautkas notiksies, es došu par to zināt, es paziņošu tev, es pabrīdināšu, es kaut ko sadomāšu!", nu tā kā tāda tiešām nopietnāka attieksme pret darbu un nav svarīgi, kādā jomā tu strādā, pilnīgi nav svarīgi! Vai tu pelni 1000, vai tu pelni 2000 piemēram, vai vel vairāk, ja? Tā ir tava sirds attieksme pret darbu, jo tu to cieni.
Nu, jā, nebiju domājusi, ka es par to runāšu, bet nu droši vien es saprotu, ka jauniešos tas tā kā ir okei? Un es to vienkārši nesaprotu.
Vairāk skaties: