Kā ziņojām iepriekš, Latvijas Nacionālais teātris jūlijā piedzīvoja ievērojamas izmaiņas tā vadībā – direktora vietu ieņēma bijušais izglītības un zinātnes ministrs Māris Vītols, savukārt savus amatus pameta galvenais mākslinieks Reinis Suhanovs un mākslinieciskais vadītājs Elmārs Seņkovs. Savs viedoklis par šīm pārmaiņām ir arī Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskajam vadītājam Alvim Hermanim.

Hermanis savā “Facebook” profilā publicējis tiešu un atklātu pārdomu ziņu par izmaiņām Nacionālajā teātrī:

“Ņemot vērā, ka kopš vakardienas esmu palicis vienīgais un pēdējais mākslinieciskais vadītājs visos Latvijas profesionālajos teātros, daži vārdi par Nacionālā teātra gadījumu:

Skatos uz viņu vakardienas sezonas atklāšanas fotogrāfiju. Tur zālē sēž viss teātra kolektīvs – cilvēki, kuri nostrādājuši šai profesijā visu savu mūžu. Cienījami profesionāļi. Un viņu priekšā stāv jaunais direktors, kuram teātra jomā tā ir vispār pirmā diena mūžā. Un viņš būs viņu vadītājs. Viņš viņus vedīs, tātad. Un visi tai fotogrāfijā laimīgi smaida.

Iztēlojamies, ka lidmašīnas salonā ienāk cilvēks un saka, ka viņš šodien grib pasēdēt pilota kabīnē, jo viņam arī gribās izmēģināt ko jaunu dzīvē. Vai vēl precīzāk – profesionāla orķestra diriģenta vietā nostājas cilvēks, kurš pat nevienu dienu nav gājis mūzikas skolā.

Vai ir iespējams iztēloties vēl absurdāku bildi? Bet nez kāpēc visiem tā liekas normāla.

Un pirmkārt jau Kultūras ministrijas komisijai, kura iedibinājusi pasaulē vēl nebijušu know-how: teātrus vada direktori un nevis mākslinieciskie vadītāji. Ļoti organisks izgudrojums šai ierēdņu valstij.

Visās citās pasaules valstīs un visur citur teātra vadītājus izraugās pēc viņu mākslinieciskās programmas. Un tad šie vadītāji paši piemeklē saimniecības pārvaldniekus. Direktors teātrī apkalpo māksliniekus un nevis otrādi. Katrs intendants tur pats izraugās savu finanšu direktoru. Līdz neseniem laikiem tā bija arī Latvijā un tāpēc arī Latvijas teātra vēsturē ir šis tas, ar ko lepoties.

Latvijā šobrīd nu ir pilnīgi otrādi.

Ministrijas ierēdņi atsaucas uz Ojāra Rubeņa gadījumu, kurš tiek piesaukts kā veiksmīgs piemērs jaunajai kārtībai. Lieta tāda, ka veiksmīgs producents var noorganizēt tikai vairāk vai mazāk veiksmīgu projektu virkni, bet viņš nekad nevar radīt jaunu teātra reliģiju vai vismaz jaunu teātra valodu. Tāpēc arī pēc Ojāra aiziešanas viss tur uzreiz izbeidzās un Nacionālais tagad ir tikai vēl viens Tautas teātris, tikai ar ļoti lielu budžetu. Savukārt, pēc māksliniecisko vadītāju aiziešanas vai pēc viņu nāves, teātra estētika un teātra gars tajos teātros paliek vēl dzīvojam ilgi ilgi pēc viņiem. Tā arī visa atšķirība. Kamēr režisori/vadītāji iekopj dārzu gadu garumā, direktori/producenti māk tikai nolasīt un andelēties ar to augļiem. Kurus īstenībā audzējuši citi.

Vēl viena tikai Latvijā sastopama prakse ir izraudzīties teātru vadītājus slēpjoties aiz kaut kādām komisijām, kuras sastāv no konkurējošo teātru kolēģiem (pilnīgs nonsenss) un anonīmiem ierēdņiem, kuri nenes nekādu atbildību. Kad man savulaik piedāvāja vadīt Berlīnes Gorky teātri, man vienkārši piezvanīja Berlīnes kultūras senators un izteica priekšlikumu. Jā, dažreiz viņiem mēdz būt konsultatīvas padomes, bet lēmumu vietējais Kultūras ministrs uzņemas vienpersonisku un pats arī nes atbildību. Politisku atbildību. Un tas Berlīnes kultūras senators, kurš atlaida Franku Kastorfu un tādējādi iznīcināja Eiropas tobrīd varbūt pašu labāko - Volksbuehne teātri, arī par to atbildēs vēstures priekšā viens pats. Un nevis kaut kāda tur bezsejaina komisija.

Manuprāt, notikusi grandioza kļūda, kuru iespējams vēl labot.

Kā portāls 1188.lv jau ziņoja, augusta pirmajās dienās savus amatus Nacionālajā teātrī pameta gan mākslinieciskais Elmārs Seņkovs, gan galvenais mākslinieks Reinis Suhanovs.

Nacionālā teātra vadītāja amata pienākumus no 24. jūlija sāka pildīt kādreizējais izglītības un zinātnes ministrs, biedrības "Latvijas Kultūras projekti" direktors Vītols. Viņš amatā nomainīja līdzšinējo Latvijas Nacionālā teātra direktoru Jāni Vimbu, kurš šos amata pienākumus pildīja no 2018. gada 27. jūnija.

Amatā stājoties jaunajam direktoram, teātra mākslinieciskā komanda Seņkova vadībā, kurā darbojās arī Suhanovs, horeogrāfe Elīna Gediņa un komponists Edgars Mākens, nespēja ar Vītolu vienoties par teātra turpmāko darbības modeli.

https://www.facebook.com/alvis.hermanis.9/posts/1728215787620067